Zēns izlasīja dažas rindas, tad nejauši pacēla acis. Viņa skatiens krita spogulī, un viņš skaļi iesaucās:
— Paskat, tur jau vēl viens!
Spogulī viņš skaidri redzēja pavisam maziņu zēniņu smailā cepurītē un ādas biksītēs.
— Tas ģērbies gluži tāpat kā es, — zēns teica un izbrīnā sasita rokas.
Bet te nu viņš redzēja, ka mazais spogulī dara to pašu. Tad viņš sāka plūkt sevi aiz matiem, kniebt sev rokā, griezties riņķī, un tūliņ mazais spogulī darīja to pašu.
Zēns apskrēja dažas reizes ap spoguli, lai paraudzītos, vai kāds mazs puišelītis nav paslēpies aiz spoguļa, bet neatrada tur neviena, un tad viņš izbailēs sāka drebēt pie visas miesas, jo tikai tagad saprata, ka rūķītis viņu apbūris un ka spogulī viņš redz pats sevi.
MEŽA ZOSIS
Zēns negribēja un negribēja ticēt, ka pārvērsts par rūķīti. «Tas droši vien ir sapnis un iedoma,» viņš prātoja. «Man tikai daži mirkļi jāpagaida, un es atkal tapšu par cilvēku.»
Viņš nostājās spoguļa priekšā un aizvēra acis. Tikai pēc dažām minūtēm viņš tās atdarīja un gaidīja, ka burvība nu būs beigusies. Bet tā vis nebija, viņš arvien vēl bija tikpat maziņš kā pirms tam. Citādi gan nemaz nebija pārvērties. Viņa linu baltie mati, vasaras raibumi uz deguna, ielāpi uz ādas biksēm un salāpītās zeķes — viss bija tāpat kā iepriekš, tikai stipri, stipri pamazināts. Nē, lai viņš arī stāvētu cik ilgi un gaidītu, nekas nepalīdzēja. Viņam jāmēģina kas cits. Ak, pats labākais, ko viņš varētu darīt, būtu — uzmeklēt rūķīti un mēģināt ar to salabt.
Zēns nolēca uz grīdas un saka meklēt. Viņš raudzījās aiz krēsliem un skapjiem, zem gultas un aiz plīts. Viņš pat ielīda dažās žurku alās, bet rūķītis nebija atrodams.
Meklēdams viņš raudāja un lūdzās, un apsolīja visu, ko vien varēja iedomāties. Nekad, it nekad viņš vairs nelauzīs doto vārdu, nekad, nekad vairs nebūs ļauns un nekad vairs neiemigs, sprediķi lasot!
Ja tikai viņš atdabūtu savu cilvēka izskatu, no viņa tiešām iznāktu krietns, labs un paklausīgs zēns. Bet viņš varēja solīt ko solīdams, nekas nelīdzēja.
Piepeši viņš atcerējās mātes nostāstus, ka rūķīši labprāt uzturoties govju kūtī, un tūliņ nolēma paraudzīties, vai rūķīša nav tur. Par laimi durvis stāvēja pusvirus, jo pats viņš tās atvērt nevarētu, un zēns viegli varēja ieiet kūtī.
Nonācis pie durvju sliekšņa, viņš apskatījās pēc savām koka tupelēm, jo istabā, protams, staigāja zeķēs. Viņš prātoja, ko tagad iesākt ar lielajām, smagajām tupelēm. Bet te jau ieraudzīja uz sliekšņa mazu kurpīšu pāri. Viņš vēl vairāk nobijās. «Ja jau rūķītis bija pārvērtis arī koka tupeles, tad taču šī nelaime tik drīz nebeigsies?» viņš domāja.
Uz veca ozola dēļa durvju priekšā lēkāja zvirbulis. Zēnu ieraudzījis, viņš tūliņ iesaucās:
— Tuit, tuit! Paraug, kur nāk zosu gans Nilss! Paskatieties jel uz pundurīti! Apskatiet pundurīti Nilsu Holgersonu!
Zosis un vistas tūdaļ pagriezās pret zēnu, un iesākās briesmīga kņada.
— Kikeriki! — dziedāja gailis. — To viņš pelnījis! Kikeriki! Viņš mani plēsa aiz sekstes.
— Kā, kā, kā! To viņš pelnījis! — sauca vistas un turpināja klaigāt bez apstājas.
Zosis salasījās barā, sabāza galvas kopā un jautāja: — Kas to darījis? Kas to darījis?
Bet gluži brīnišķīgi bija tas, ka zēns saprata, ko viņas teica. Viņš bija tik pārsteigts, ka palika uz sliekšņa stāvam un klausāmies.
— Tas droši vien tāpēc, ka esmu pārvērsts par rūķīti, — viņš sacīja, — tāpēc arī saprotu putnu valodu.
Viņam bija neizturami noklausīties, ka vistas ar savu «to viņš pelnījis» nemaz nerima. Zēns meta viņām ar akmeni un sauca:
— Cietiet jel klusu, diedelnieces!
Bet viņš bija piemirsis, ka tagad, kad nav vairs tik liels, vistām no viņa nav ko baidīties. Viss vistu bars metās zēnam virsū, apstāja viņu un kliedza:
— Kā, kā, kā! Tas ir labi! Kā, kā, kā! To tu esi pelnījis!
Zēns mēģināja bēgt, bet vistas skrēja viņam pakaļ un kliedza tik stipri, ka turpat vai ausis aizkrita. Diezin vai viņš no tām būtu ticis vaļā, ja nepienāktu mājas kaķe. Tikko vistas ieraudzīja kaķi, tās apklusa un izlikās ne par ko citu vairs nedomājam kā vien par tārpiem, ko tās tagad uzcītīgi meklēja zemē.
Zēns žigli pieskrēja pie kaķes.
— Mīļā Mīce, — viņš teica, — tu taču sētā pazīsti katru kaktiņu, katru caurumu? Esi jel tik laba un pasaki man, kur lai atrodu rūķīti!
Kaķe viņam tūliņ vis neatbildēja. Viņa apsēdās, apjoza asti skaistā ripulī ap priekšķepām un uzlūkoja zēnu. Tā bija liela, melna kaķe ar baltu laukumiņu uz krūtīm. Viņas spalva bija gluda un laistījās saulē. Nagus tā bija ievilkusi. Viņas acis bija vienmērīgi pelēkas ar mazu, šauru spraudziņu vidū. Kaķe izskatījās ļoti labsirdīga.
— Es zinu gan, kur rūķītis dzīvo, — viņa sacīja laipnā balsī, — bet ar to vēl nav teikts, ka es tev to sacīšu.
— Mīļā, mīļā Mīce, tev man jāpalīdz, — zēns lūdzās. — Vai tu neredzi, ka viņš mani apbūris?
Kaķe mazliet vairāk atvēra acis, un tajās pamirdzēja zaļa ļaunprātība. Viņa vēl brītiņu priecīgi pamala savas dzirnavas, nošķaudījās un tikai tad atbildēja:
— Tu gan vēlies, lai es tev tagad tāpēc palīdzu, ka tu mani tik bieži raustīji aiz astes?
Tad zēns saskaitās un pavisam piemirsa, cik mazs un bezspēcīgs viņš tagad ir.