Tā dusmodamies, Smirre izdzirda kādā kuplā eglē sev blakus troksni un ieraudzīja noskrienam pa koku lejā vāverīti, kurai dzinās pakaļ cauna. Neviena no tām nepamanīja Smirri, kas, noskatīdamās medībās, izturējās gluži mierīgi. Viņa raudzījās uz vāverīti, kas tīk viegli lēkāja pa kokiem, ka likās lidojam. Cauna gan nebija, ik veikla kāpēja, bet tomēr skrēja augšup un lejup pa koku stumbriem, it kā tie būtu meža celiņi.
«Ja es kaut pa pusei varētu tā kāpelēt kā viņas,» lapsa domāja, «tad tās tur apakšā nedrīkstētu vis tik mierīgi gulēt.»
Tikko medības bija galā un vāverīte noķerta, Smirre piegāja caunai klāt, bet par zīmi, ka negrib laupījumu atņemt, apstājās dažus soļus no tās. Viņa apsveica caunu ļoti laipni un novēlēja laimes uz medību labo iznākumu. Kā visas lapsas, arī Smirre labi prata glaimot. Kaut gan cauna ar savu garo, tievo stāvu, graciozo galviņu, mīksto kažoku un gaišbrūno laukumu pie kakla izskatījās brīnum glīta, tā tomēr bija nemācīta meža iedzīvotāja un nemaz neatbildēja uz lapsas glaimiem.
— Man tikai jābrīnās par to, ka tāda medniece kā tu apmierinās ar vāverēm, kad tuvumā atrodas daudz gardāki kumosi.
Viņa apstājās un gaidīja atbildi. Bet, kad cauna, ne vārda neteikdama, tikai bezkaunīgi smējās, lapsa turpināja:
— Vai tad varētu būt, ka tu neesi pamanījusi meža zosis tur apakšā pie klinšu sienas? Jeb varbūt tu neesi tik veikla un nevari piezagties tām klāt?
Šoreiz Smirrei uz atbildi nebija jāgaida. Ar izliektu muguru un saceltām spalvām cauna metās tai virsū.
— Tu esi meža zosis redzējusi? — viņa šņāca. — Kur viņas ir? Saki ātri, citādi pārkodīšu tev rīkli!
— Nu, nu, neaizmirsti, ka esmu divreiz tik liela kā tu, tāpēc esi mazliet pieklājīgāka! Es nekā cita nevēlos kā parādīt tev meža zosis.
Brīdi vēlāk cauna jau devās lejā pa kraujo krastu. Smirre skatījās, ka viņas čūskai līdzīgais ķermenis slīd no zara uz zaru, un domāja: «Šai skaistajai medniecei gan ir viscietsirdīgākā sirds. Domāju, ka zosīm būs man jāpateicas par asiņainu atmodu.»
Bet tieši tad, kad Smirre sagaidīja zosis kliedzam nāves mokās, viņa redzēja, ka cauna ieveļas upē, tā, ka ūdens uzšļāc augstu gaisā. Un tūliņ pēc tam atskanēja stipras spārnu vēdas, un visas zosis lielā steigā uzlaidās gaisā.
Smirre gribēja dzīties zosīm pakaļ, bet viņa vēlējās dzirdēt, kādā kārtā tās izglābušās. Lapsa pagaidīja, kamēr cauna uzrāpās augšā. Nabadzīte bija gluži izmirkusi un pa reizei apstājās, lai ar priekšķetnām paberzētu sev galvu.
— Es jau tūliņ domāju, ka tu būsi neveikla kā lācis un iekritīsi upē, — Smirre nicīgi teica.
— Es nemaz nebiju neveikla, tev nav ko lamāties, — atbildēja cauna. — Es jau sēdēju uz paša apakšējā zara un pārdomāju, kā nokost vairākas zosis, kad kāds mazs zeņķītis, ne lielāks par vāveri, piepeši uzlēca augšā un man ar tādu sparu iesvieda ar akmeni pa galvu, ka iekritu ūdenī, un, iekams paguvu izrāpties no ūdens…
Caunai tālāk nebija ko stāstīt, jo Smirre metās pakaļ meža zosīm un bija jau lielā gabalā.
Pa to laiku Akka bija aizlaidusies vairāk uz dienvidiem uzmeklēt jaunu guļvietu. Nebija vēl gluži satumsis, un mēness sirpis stāvēja augstu pie debesīm, tāpēc mazliet viņa varēja redzēt. Par laimi Akka labi pazina apvidu, jo vairākas reizes bija gadījies, ka pavasarī, zosīm pār Baltijas jūru laižoties, vējš bija viņas aizdzinis uz Blekingu.
Viņa laidās gar upi, kamēr vien redzēja to kā melnu, mirdzošu čūsku vijamies pa mēness apspīdēto zemi. Tā viņas nonāca līdz Djupa ūdenskritumam, kur upe pazūd pazemes spraugā un tad dzidra un caurspīdīga kā stikls krīt kādā šaurā plaisā, kur sašķīst mirdzošās ūdens lāsēs un putās. Aiz krituma atradās dažas lielas klintis, starp kurām straume traucās bangodama, un te nu Akka apmetās. Šeit bija laba atpūtas vieta, sevišķi vēl tik vēlā vakarā, kad arī cilvēki jau devušies pie miera. Tūliņ pēc saules rieta te nebūtu izdevīgi apmesties, jo Djupa ūdenskritums atrodas apdzīvotā vietā. Vienā pusē paceļas liela papīrfabrika, un otrā krastā, kas stāvs un apaudzis kokiem, atrodas Djupadāles parks, kur pa slidenām un kraujām taciņām pastāvīgi klejo cilvēki, lai papriecātos par straujās upes skaistajām krācēm.
Arī te zosis nemaz neievēroja, ka atrodas ļoti skaistā un izslavētā vietā. Viņas drīzāk domāja, ka nav patīkami un droši stāvēt uz gludiem, slapjiem akmeņiem un aizmigt šņācošas krāces vidū. Bet bija jābūt mierā ar to, ka vismaz tās bija drošībā no plēsīgiem zvēriem.
Zosis tūliņ aizmiga; bet zēns bija par daudz uztraukts, lai varētu gulēt. Viņš apsēdās tām blakus sargāt zostēviņu.
Pēc kāda brīža uz krasta atjoņoja Smirre. Viņa ieraudzīja zosis stāvam putojošas upes vidū un saprata, ka arī te nevarēs tām piekļūt. Tomēr lapsa nespēja pamest zosis, bet, notupusies krastā, tās vēroja. Viņa jutās ļoti pazemota un domāja, ka tās mednieka gods likts uz spēles.
Kamēr lapsa tā pārdomāja, viņa ieraudzīja kādu ūdru izlienam no ūdens ar zivi mutē. Smirre gāja tam klāt, apstājās divus soļus no tā, lai parādītu, ka negrib ņemt nost zivi, un teica:
— Tu esi gan savāds radījums, ka apmierinies ar zivīm, kad visi akmeņi tur ūdenī kā sētin nosēti meža zosīm.
Lapsa kūmiņš jutās tā uzbudināta, ka nemaz nepūlējās runāt izmeklētiem vārdiem, lai gan tas bija viņas dabā.
Ūdrs pat nepagrieza galvu uz upes pusi. Kā visi ūdri, arī šis mīlēja klejot un bieži zvejoja Vombezerā un Smirri labi pazina.