— Es jau zinu, kā tu iesāc, lai sadabūtu sev foreli.
— A, tu tas esi, Ķērāj! — Smirre priecīgi izsaucās, jo pazina šo ūdru kā veiklu un drošu peldētāju. — Tad jau nav ko brīnīties, ka tev uz meža zosīm nemaz nepatīk skatīties, tu jau neesi nemaz spējīgs pie tām nokļūt.
— Bet ūdrs, kam starp kāju pirkstiem bija pleznas un stīva aste gluži kā labs airis, turklāt kažoks nelaida cauri ūdeni, negribēja ne dzirdēt, ka būtu kāda straume, ko tas nevarētu pārvarēt. Viņš pagriezās pret straumi un, tikko ieraudzīja zosis, tūliņ no stāvā krasta iemetās ūdenī.
Ja tas būtu noticis vēlāk pavasarī, tad, kad lakstīgalas jau ieradušās Djupadālē, pēdējās droši vien daudzas naktis apdziedātu Ķērāja cīņu ar ūdens straumi. Viļņi to mētāja un bieži ierāva dzelmē, bet viņš tomēr arvien izkļuva laukā un pūlējās, kā vien mācēja, nokļūt pie zosīm. Viņš iepeldēja klusajā ūdenī aiz akmeņiem un tā virzījās zosīm tuvāk un tuvāk. Tas tiešām bija briesmu pilns ceļojums, un ūdrs bija pelnījis, lai lakstīgalas to apdzied.
Smirre ar acīm sekoja ūdram, cik vien bija iespējams. Viņa jau redzēja to zosīm gluži klāt, un likās, tūliņ, tūliņ tās saķers. Bet tad viņš skaļi un mežonīgi iekliedzās, un Smirre ieraudzīja to atmuguriski iekrītam ūdenī, kas ūdru aizrāva sev līdzi kā mazu, aklu kaķēnu. Tūliņ atskanēja spārnu vēdas. Zosis pacēlās gaisā un devās atkal meklēt citu guļvietu.
Drīz pēc tam ūdrs izkāpa krastā. Ne vārda neteicis, viņš sāka laizīt savu priekšķepu. Bet, kad Smirre ņēmās to izzobot, viņš nikni iesaucās:
— Mana peldēšanas māksla nav vainojama, es jau biju uzrāpies pie zosīm, kad kāds mazs zeņķītis metās man virsū un ar asu dzelzi iedūra kājā. Tas tik nejauki sāpēja, ka zaudēju līdzsvaru un iekritu ūdenī, kur mani saķēra virpulis.
Tālāk nebija kam stāstīt, jo Smirre jau atradās gabalā.
Tā Akkai nakts laikā vēlreiz vajadzēja domāt par bēgšanu. Par laimi mēness vēl spīdēja pie debesīm, un mēness gaismā tai izdevās atrast kādu guļvietu, kas viņai šajā apgabalā bija zināma. Akka laidās virs upes uz dienvidiem pāri Djupadāles muižai, Runnebijas tumšajiem jumtiem un skaistajam ūdenskritumam. Vēl tālāk uz dienvidiem no šīs pilsētiņas, netālu no jūras, atrodas Runnebijas veselības avoti ar viesnīcām un vasarnīcām peldviesiem. Ziemā visas šīs mājas stāv pilnīgi neapdzīvotas, putni to zina un vētrainā, aukstā laikā bariem meklē patvērumu tukšo māju verandās un balkonos.
Meža zosis te nolaidās uz kāda balkona un pēc sava paraduma tūliņ iemiga. Zēns nevarēja aizmigt, jo tagad naktī viņš vairs neiedrošinājās palikt zem zostēviņa spārna.
Balkons atradās dienvidu pusē, un zēns varēja pārredzēt jūru. Nespēdams aizmigt, zēns sēdēja un domāja, cik jauki gan, kad jūra tā sastopas ar zemi kā šeit Blekingā.
Un tiešām, zeme ar jūru var sastapties dažādi. Daudzās vietās zeme nonāk lejā pie jūras ar klajām, pakalnainām pļavām un jūra nāk tai pretim ar plūstošām smiltīm, ko tā noklāj sēkļos un kāpās. Liekas, ka tās viena otru tik maz var ciest, ka grib izrādīt tikai to, kas tām vissliktākais. Gadās arī, ka zeme, sastopot jūru, uzceļ lielu, paugurainu sienu, it kā jūra tai būtu bīstama naidniece. Tādās vietās jūra sviež pret to niknus viļņus, šņāc un dauza klintis, un, šķiet, tā grib zemi saraustīt gabalos.
Bet te Blekingā notiek citādi. Zeme sadalās pussalās, salās un saliņās, starp kurām jūra iespiežas jomu un līču veidā, un, liekas, tās abas sastopas saderībā un priekā.
Vispirms iedomāsimies jūru! Tā guļ tik tuksnesīga un liela un nezina nekā cita kā vienīgi bangot savus pelēkos viļņus. Nonākdami krastā, tie sastop pirmo šēru. Viļņi tūliņ metas pret to un norauj tai zaļumus, padarot šēru tikpat kailu un pelēku, kāda ir pati jūra. Tad viļņi atsitas pret nākošo šēru un rīkojas gluži tāpat. Seko atkal viena šēra, un notiek tas pats. Šēra kļūst izģērbta un aplaupīta, it kā tai būtu uzbrukuši laupītāji. Bet tad paceļas šēra pēc šēras, un jūra beidzot saprot, ka zeme sūta tai pretī savus mazākos bērnus, lai to aizkustinātu. Un, jo tālāk uz zemes pusi plūst jūra, jo laipnāka tā kļūst. Tās viļņi vairs nav tik augsti un bangaini, šēru spraugās un iedobumos tie pamet zaļumus; jūra sadalās mazos līčos un jomās un beidzot kļūst tik rāma, ka tajā uzdrīkstas doties nelielas laiviņas. Jūra pati sevi gandrīz vairs nepazīst, tik gaiša un piemīlīga tā kļuvusi.
Bet nu iedomāsimies pakalnu! Tas guļ tik vienmuļš un gandrīz visur vienāds. Tur plešas līdzeni tīrumi, ko vietumis izraibina bērzu birztalas vai arī garas meža strēles. Tā vien liekas, ka zeme domātu tikai par auzām, rāceņiem, kartupeļiem, eglēm un priedēm. Tad pakalnu pāršķeļ jūras līcis. Zeme par to neko daudz neraizējas, bet izrotā jūras apmali ar bērziem un alkšņiem, it kā šeit būtu parasts saldūdens ezers. Tad zemē iespiežas vēl viens līcis. Arī par to pakalns ne visai bēdājas un rotā to tāpat kā pirmo. Bet nu līči paplašinās, tie pāršķeļ laukus un mežus, un zemes josla tos vairs nevar nepamanīt. «Tā vien liekas, ka tur nāk pati jūra,» pakalns nosaka un sāk greznoties. Apvij sevi ar vainagiem, sadalās paugurīšos, kas tiecas augšup un lejup, un izmētā pa jūru salas. Nu zeme aizmirst egles un priedes, nomet tās kā darbdienas drānas un greznojas ar lieliem ozoliem un liepām, un kastaņām, un ziedošām pļavām, un kļūst līdzīga muižas parkam. Satiekoties ar jūru, pakalns tā pārvērties, ka gandrīz pats sevi vairs nepazīst.
Visu to tā īsti var saskatīt tikai vasarā, tomēr zēns redzēja, cik maiga un piemīlīga kļuvusi daba, un arī pats jutās mierīgāks.