Piepeši Nilss izdzirda spalgu un drausmīgu kaucienu, kas nāca no parka. Viņš piecēlās un ieraudzīja mēness gaismā zem balkona kādu lapsu: Smirre vēlreiz bija sekojusi zosīm. Bet, redzot, ka šeit nekādi nevar tām piekļūt, viņa no dusmām skaļi iekaucās.
Šis kauciens uzmodināja veco Akku, un, kaut gan tā tumsā nekā nevarēja saredzēt, tomēr pazina lapsu pēc balss.
— Vai tu tā esi, Smirre, kas te pa naktīm klejo apkārt? — Akka jautāja.
— Jā, — Smirre atbildēja, — es tā esmu un gribētu tagad zināt, kā jums, zosīm, patīk šī nakts, ko jums sagādāju?
— Vai ar to tu gribi teikt, ka tu esi tā, kas mums uzsūtīja caunu un ūdru? — Akka vaicāja.
— Kādēļ lai noliedzu labu darbu? — Smirre atcirta. — Jūs reiz dzināt ar mani zosu jokus, tagad es dzīšu ar jums lapsas jokus un nemetīšu mieru, kamēr kaut viena no jums būs vēl dzīva, lai arī man būtu jāseko jums cauri visai zemei.
— Tev nu gan vajadzētu pārdomāt, Smirre, vai ir labi, ka tu, apbruņota zobiem un nagiem, vajā mūs, neaizsargātas zosis, — Akka teica.
Smirrei likās, ka Akka tā runā aiz bailēm, un viņa steidzīgi izsaucās:
— Ja tu, Akka, nosviedīsi zemē Sprīdīti, kas tik daudzas reizes stājies man ceļā, tad es saderēšu ar jums mieru un nekad nedarīšu ļaunu ne tev, ne arī kādai citai tava bara zosij.
— Sprīdīti atdot tev? — Akka iesaucās, — Vai tev prāts? Sākot ar visjaunāko līdz pašai vecākajai zosij, katra no mums ar mieru labprāt atdot dzīvību viņa dēļ.
— Ja jūs viņu tik ļoti mīlat, tad apsolu, ka viņš būs pirmais, kam atriebšos, — Smirre draudēja.
Akka nekā vairs neatbildēja. Smirre vēl nokaucās dažas reizes, un tad viss apklusa. Nilss nevarēja iemigt. Tagad viņam neļāva iemigt Akkas atbilde lapsai. Viņš nekad nebūtu domājis, ka kāds radījums gatavs ziedot savu dzīvību viņa dēļ. Kopš šī brīža vairs nevarēja teikt, ka Nilss Holgersons neviena nemīl.
IX KARLSKRUNĀ
Sestdien, 2. aprīlī
Karlskrunā bija gaišs mēness vakars. Bija silts un skaists laiks, kaut gan dienā plosījās negaiss un lija lietus. Ļaudis droši vien domāja, ka laiks vēl aizvien nelāgs, jo ielās neredzēja neviena cilvēka.
Pilsēta izskatījās kā izmirusi, kad meža zoss Akka ar savu baru pāri Vemmenai un Pantarholmai tuvojās Karlskrunai. Viņas lidoja vēl tik vēlā vakarā, lai uzmeklētu šeit šērās drošu vietu naktsguļai, jo uz cietzemes neuzdrošinājās palikt tāpēc, ka lapsa Smirre tām visur dzinās pakaļ.
Zosis laidās augstu gaisā, un zēnam, kas lūkojās uz jūru un salām lejā, viss likās ļoti savāds un fantastisks. Debess vairs nebija zila, bet veidojās pār viņu kā zaļš stikla kupols. Jūra bija balta kā piens, un, cik tālu vien acs spēja saredzēt, tā vēla mazus, baltus vilnīšus sudrabotām putu krēpēm. Daudzas salas šajā baltumā izskatījās gluži melnas. Lai tās būtu lielas vai mazas, lai tās būtu līdzenas kā pļavas vai pārklātas mežonīgiem klinšu bluķiem, visas tās izskatījās vienlīdz melnas. Jā, pat dzīvojamās ēkas un baznīcas, un vējdzirnavas, kas parasti bija baltas vai sarkanas, zaļajā debess fonā likās pavisam melnas. Zēnam gandrīz šķita, it kā zeme tur lejā būtu apmainīta un viņš būtu nonācis gluži svešā pasaulē.
Zēns bija apņēmies šonakt būt drošsirdīgs un ne no kā nebaidīties, bet piepeši ieraudzīja kaut ko, no kā ļoti sabijās.
Tā bija augsta, klinšaina sala ar melniem, četrstūrainiem klinšu blāķiem, starp kuriem vizēja it kā zelts.. Gribot negribot viņam bija jādomā par Magle akmeni un burvi Jungbiju, kas to uzceļot reizēm uz augstiem zelta balstiem. Tas tur apakšā droši vien bija kaut kas tamlīdzīgs.
Tomēr visvairāk viņu biedēja tas, ka visapkārt ap salām bija neredzēti jūras briesmoņi. Varētu domāt, ka tur ir valzivis vai haizivis, vai kādi citi lieli jūras dzīvnieki, bet zēnam likās, ka tie droši vien ir jūras gari — troļļi, kas sapulcējušies, lai cīnītos ar zemes gariem. Un tie, bez šaubām, baiļojās, jo augstu salas vidū stāvēja liels milzis, kas izmisis stiepa abas rokas pret debesīm, baidīdamies no briesmoņa, kurš draudēja viņam un salai.
Zēnam kļuva pavisam baigi, kad viņš manīja, ka Akka sāk laisties lejup.
— Ak nē, nē! — viņš sauca. — Nelaidīsimies te lejā!
Bet zosis neievēroja viņa saucienus, un drīz vien zēns bija gluži izbrīnījies un nokaunējies, ka tā kļūdījies. Uz salas atradās pilsēta; lielie klints gabali bija nami, spīdoši zelta punkti — ielu spuldzes un apgaismotie dzīvokļu logi. Milzis ar izstieptajām rokām — baznīca ar diviem stāviem torņiem; nezvēri un jūras gari — buru laivas un lieli kuģi, kas bija noenkuroti visapkārt salai. Tajā salas pusē, kas pievērsta krastam, ūdenī šūpojās laivas un tvaikonīši satiksmei ar cietzemi, bet uz jūras pusi atradās kara kuģi, daži lieli, ar resniem, atpakaļ atliektiem dūmeņiem, citi atkal slaidāki, kas droši vien līdzīgi zivīm varēja peldēt pa ūdeni.
Diezin kas tā par pilsētu? Nilss to uzminēja, ieraudzījis daudzos kara kuģus. Viņš aizvien baidījās no kuģiem, kaut gan bija redzējis tikai mazas buru laivas, kurās tas mēdza irties pa sava ciemata dīķi. Bet viņš tomēr tūliņ zināja, ka šī pilsēta ar tik daudziem lieliem kara kuģiem nevar būt neviena cita kā Karlskruna.
Zēna vectēvs bija senāk bijis matrozis uz kāda kara kuģa un, kamēr vien dzīvoja, katru dienu stāstīja par Karlskrunu, par lielo kuģu būvētavu un visu, kas vien tur atrodas. Zēns te jutās kā mājās un priecājās, ka tagad redzēs pats savām acīm visu to, par ko tik daudz bija dzirdējis.
Nilss tikai vēl paspēja uzmest acis torņiem un nocietinājumiem, kas aizsargā ieeju ostā, kad Akka jau nolaidās uz baznīcas torņa lēzenā jumta.
Te bija droša vieta, kur lapsa nekādi vairs nevarēja piekļūt, un zēns domāja, ka šonakt gan varēs bez bailēm izgulēties zem zostēviņa spārna. Nu, protams, viņš to varēs, un droši vien tas viņam nemaz nenāks par ļaunu, ja atkal reiz labi izgulēsies. Gan jau nākamajā rītā viņš pamēģinās, vai nevar tuvāk apskatīt kuģu būvētavu un kuģus.