Zēnam pašam likās pavisam savādi, ka viņš nevar mierīgi nogulēt līdz rītam, lai tad apskatītu kuģus. Viņš nebija gulējis vairāk par piecām minūtēm, kad jau izlīda no spārna apakšas un pa zibeņnovedēju un jumta notekām nolaidās lejā.
Drīz vien viņš jau atradās uz plaša laukuma baznīcas priekšā; laukums bija bruģēts apaļiem, nevienādiem akmeņiem, un viņam bija tikpat grūti pa tiem tikt uz priekšu kā lieliem cilvēkiem pa ciņiem klātu pļavu. Cilvēki, kas mājo tālu uz laukiem, allaž jūtas nedroši, ja nonāk pilsētā, kur nami stāv gluži taisni, bet ielas un laukumi tik klaji, ka ikkurš tevi var aplūkot. Gluži tāpat klājās Sprīdītim. Kad viņš stāvēja Karlskrunas tirgus laukumā un vēroja baznīcu un pilsētas domes namu līdz ar katedrāli, no kurienes nupat kā bija nokļuvis zemē, viņā gribot negribot radās vēlēšanās tikt atpakaļ baznīcas tornī pie zosīm. Par laimi uz laukuma neviena nebija, tikai kāds no bronzas izliets vīrs stāvēja uz paaugstinājuma. Zēns ilgi raudzījās piemineklī, kas attēloja kādu lielu, spēcīgu vīru ar trīsstūrainu cepuri galvā, ģērbušos garos svārkos, īsās biksēs, un biezām kurpēm kājās. Nilss prātoja, kas tas varētu būt. Rokās šis vīrs turēja spieķi, ar ko, likās, pie reizes it labi prata rīkoties, jo viņa seja bija briesmīgi stingra, ar ērgļa degunu un neglītu muti.
— Ko gan šis vīrs ar atkārušos lūpu te dara? — zēns beidzot vaicāja. Nekad viņš sev nebija licies tik mazs un nožēlojams kā tagad un ar šiem vārdiem gribēja pats sevi iedrošināt. Tad viņš vairs nedomāja par bronzas tēlu, bet soļoja tālāk pa kādu platu ielu, kas veda uz jūru. Nilss bija nogājis tikai mazu gabaliņu, kad izdzirda aiz sevis smagus soļus un spieķa klaudzienus. Varētu vai domāt, ka pats bronzas vīrs no tirgus laukuma devies ceļā. Soļu troksnī klausīdamies, zēns skriešus metās pa ielu lejup.
Bet drīz vien viņš pārliecinājās, ka bronzas tēls tiešām seko. Zeme drebēja un nami trīcēja zem tā smagajiem soļiem. Kurš cits gan varētu tik smagi iet? Nilsam kļuva bail, kad iedomājās par saviem tikko teiktajiem vārdiem. Viņš neuzdrošinājās pat atskatīties atpakaļ, lai pārliecinātos.
«Varbūt viņš iet tāpat pastaigāties,» zēns domāja. «Viņš taču nevar dusmoties par to, kas nemaz nebija tik ļauni domāts.»
Zēns neskrēja taisni uz priekšu, lai ātrāk nokļūtu pie kuģu būvētavas, bet iegriezās kādā sānielā, tā cerēdams tikt vaļā no sava pavadoņa.
Bet tūdaļ viņš izdzirda, ka arī bronzas vīrs iegriežas tai pašā ielā. Zēns tā sabijās, ka nemaz vairs nezināja, ko iesākt. Cik grūti atrast paslēptuvi pilsētā, kur gandrīz visas durvis aizslēgtas! Viņš piepeši ieraudzīja sev pa labi kādu vecu koka baznīcu, ap kuru bija apstādījumi. Ne mirkli nedomādams, viņš metās turp. «Ja vien es to sasniegšu, tad esmu glābts,» zēns nolēma.
Tā skrienot, viņš ieraudzīja alejā stāvam kādu vīru. Tas māja Nilsam ar roku.
«Viņš droši vien grib man palīdzēt,» zēns domāja, un viņam kļuva vieglāk ap sirdi, kas aiz bailēm strauji pukstēja.
Bet, kad viņš šim vīram jau bija gluži klāt, tad apjucis apstājās. «Šis te taču nevarēja man māt ar roku, jo viņš viss veidots no koka.» Zēns apstājās un stingi raudzījās tēlā.
Tas bija no koka izgriezts vīrs īsām kājām, platu, sārtu seju, spīdīgiem, melniem matiem un melnu bārdu. Galvā tam bija melna koka cepure, mugurā brūni koka svārki, ap vidu melna koka josta, kājās platas, pelēkas koka bikses un zeķes un melnas koka tupeles. Viņš nupat kā bija nokrāsots un nolakots, tā kā spīdēja un laistījās mēness gaismā un izskatījās tik labsirdīgs, ka iedvesa zēnam drosmi.
Šim vīram kreisajā rokā bija koka plāksne, uz kuras Nilss salasīja: «Pazemīgi lūdzu es, Kaut gan balss skan klusi: Iemetiet zem platmales Kādu naudas grasi!»
Ak, šis koka vīrs ir tikai ziedojumu vācējs nabagiem! Zēns noskuma. Viņš bija gaidījis ko citu. Un viņam iekrita prātā, ko vectēvs bija stāstījis par šo tēlu un arī teicis, ka visi Karlskrunas bērni to ļoti mīlot. Nilss to saprata, jo arī viņam nācās grūti no tā šķirties. Šim tēlam piemita kaut kas no senajiem laikiem, tas varēja būt vairākus simtus gadu vecs un tomēr izskatījās tik stiprs, varens un dzīves prieka pārpilns, tieši tāds, kādi ļaudis bija senos laikos.
Koka vīrā noraugoties, Nilss pavisam piemirsa to. kas viņam dzinās pakaļ. Bet te jau viņš izdzirda soļus! Tas tuvojās. Kur nu paslēpties?
Tad zēns ieraudzīja, ka koka vīrs paklanās un izstiepj viņam pretim savu plato koka roku, un nākamajā mirklī Nilss jau stāvēja uz viņa delnas. Koka vīrs viņu pacēla līdz savai cepurei un paglāba zem tās.
Tikko zēns bija paslēpies un koka vīra roka atkal ieņēmusi savu parasto stāvokli, kad jau bronzas vīrs stāvēja koka vīra priekšā un tik stipri uzsita savu spieķi uz zemes, ka koka vīrs uz nelielā paaugstinājuma nodrebēja.
— Kas tu esi? — bronzas vīrs jautāja skanīgā metāla balsī.
Koka vīrs tik noteikti pielika roku pie cepures malas, ka vecais koks iekrakšķējās, un atbildēja:
— Ruzenbums, ar jūsu majestātes atļauju. Senāk kara kuģa «Drošsirdīgais» stūrmanis, pēc izdienas Admirāļa baznīcas sargs, beidzot izgriezts kokā un uzstādīts par ziedojumu vācēju nabagiem.
Zēns sarāvās, izdzirdis koka vīru sakām: «Jūsu majestāte,» — un pārdomājot nolēma, ka bronzas vīrs nevar būt neviens cits kā šīs pilsētas dibinātājs Kārlis XI, ar kuru viņš tagad bija sastapies.
— Tu proti atbildēt, — bronzas vīrs teica. — Vai tu man vari arī pateikt, vai neesi redzējis kādu mazu puiku, kas te pa nakti skraida apkārt? Viņš ir tik bezkaunīgs, un es viņu iemācīšu labāk uzvesties, kad to saķeršu. — Viņš vēlreiz uzsita ar spieķi pa zemi un izskatījās briesmīgi negants.