— Ar jūsu majestātes atļauju, es viņu redzēju.
Zēns, kas, piekļāvies cepurei, pa tās spraudziņu noraudzījās karalī, saklausījis šo atbildi, sāka drebēt. Bet drīz vien viņš nomierinājās, kad dzirdēja koka vīru turpinām:
— Jūsu majestāte nav uz pareiza ceļa: zēns, likās, meklēja patvērumu kuģu būvētavā.
— Tev tā liekas, Ruzenbum? Nu tad kāp zemē, seko man un palīdzi mazo puiku dabūt rokā! Četras acis redz labāk nekā divas, Ruzenbum.
Bet koka vīrs atbildēja bēdīgā balsī:
— Pazemīgi lūdzu jūsu majestāti atļaut man palikt tepat, kur esmu. No ārpuses gan izskatos vesels un spožs, tāpēc, ka esmu nupat svaigi krāsots, bet iekšķīgi esmu vecs un ģikts saēsts un kustības nevaru lāgā panest.
Bronzas vīrs nelikās būt no tādiem, kas pacieš pretrunu.
— Kas tad tas? Ko tu man stāsti? Nāc tūliņ, Ruzenbum!
Karalis pacēla spieķi un iesita koka vīram tā pa plecu, ka noskanēja vien.
— Vai nu tu redzi, ka vari vēl izturēt, Ruzenbum?
Nu viņi abi devās ceļā un lieli un vareni staigāja pa Karlskrunas ielām, kamēr nonāca pie smagiem vārtiem, pa kuriem nokļuva kuģu būvētavā. Šeit par sargu stāvēja kāds flotes matrozis, bet bronzas vīrs tam nepievērsa ne mazāko uzmanību un, ar kāju atgrūdis vārtus, iegāja iekšā. Viņu priekšā atradās liela, ar koka tiltiem sadalīta osta. Daudzajos baseinos stāvēja kara kuģi, kas tuvumā izskatījās lielāki un bīstamāki. «Tā jau nudien varēja likties, ka tas ir jūras trollis,» zēns prātoja.
— Kā tu domā, Ruzenbum, kur mums jāsāk viņš meklēt? — bronzas vīrs jautāja.
— Tāds mazs cilvēciņš gan visvieglāk varētu paslēpties modeļu zālē, — koka vīrs atbildēja.
Uz šauras zemes mēles ostas labajā pusē atradās senlaicīgas ēkas. Bronzas vīrs devās uz kādu namu ar maziem logiem un augstu jumtu. Ar savu spieķi karalis pagrūda durvis, tās atvērās, un viņš smagi devās augšup pa vecajām, nolietotajām kāpnēm. Viņi iegāja plašā zālē, kur atradās liels pulks mazu kuģu ar mastiem un burām. Zēns saprata bez paskaidrošanas, ka tie ir zviedru flotes modeļi,
Te bija dažnedažādi kuģi: veci līnijkuģi ar lielgabaliem gar malām, bagātīgi apgādāti burām un virvēm; mazi piekrastes sargu kuģi ar sēdekļiem airētājiem; lielgabalu laivas un krāšņi apzeltītas fregates; pēdējās karaļi senāk bija lietojuši saviem ceļojumiem. Te bija arī smagi un plati drednauti ar tornīšiem un lielgabaliem virs klāja, kādus lieto mūsu dienās, un slaidas, melni spīdīgas torpedlaivas, līdzīgas garām zivīm.
Nilsu pārņēma liela sajūsma: «Un tādi lepni, skaisti kuģi būvēti šeit Zviedrijā!» viņš domāja.
Zēnam bija laika diezgan tos apbrīnot, jo, tikko bronzas vīrs ieraudzīja modeļus, tas aizmirsa visu citu. Viņš tos aplūkoja, un Ruzenbumam, līnijkuģa «Drošsirdīgais» stūrmanim, bija jāstāsta viss, ko vien viņš zināja par šo kuģu būvētājiem, viņu vadītājiem un to likteni. Viņš stāstīja par Shapmani, Puki un Trollu; par cīņām pie Hoglandes un Svensksundas, līdz pat 1809. gadam, jo, sākot ar šo gadu, viņš vairs nebija atradies karadienestā.
Koka un bronzas vīriem vislabāk patika vecie, košie koka kuģi. Likās, ka jaunos bruņu kuģus tie tik labi nesaprot.
— Es redzu, Ruzenbum, ka tu par šiem jaunajiem kuģiem nekā nevari pastāstīt, — karalis teica. — Iesim apskatīsim ko citu. Te mani viss interesē, Ruzenbum. Viņi bija gluži piemirsuši zēnu, un tas koka cepurē jutās tīri droši un omulīgi. Abi vīri sāka apstaigāt visas kuģu būvētavas darbnīcas, kur gatavoja buras, smēdes, kur kala enkurus, mašīnu un galdnieku darbnīcas. Viņi apskatīja augstos celtņus un dokus, un lielās noliktavas, artilērijas parku, arsenālu, garo virvju vītuvi un lielo, pamesto doku, kas bija izspridzināts klintī. Viņi apmeklēja noenkurotos kara kuģus, uzkāpa uz klāja un kā divi veci jūras vilki jautāja, kritizēja, pēla, slavēja un dusmojās..
Nilss pavisam droši sēdēja zem cepures un klausījās. Viņš dzirdēja, cik daudz te bija strādāts un izcīnīts, lai savestu šos kuģus kaujas gatavībā. Miesa un asinis bija liktas ķīlā, ziedots beidzamais grasis, lai uzbūvētu šos kuģus; apdāvināti cilvēki bija pielikuši visus spēkus un prātu, lai šos kuģus, kas apsargāja un aizstāvēja tēvzemi, pārlabotu un padarītu pilnīgākus. Zēnam sakāpa asaras acīs, to dzirdot, un viņš priecājās, ka tik sīki visu dabū zināt.
Beidzot viņi iegāja kādā pagalmā, kur zem jumta stāvēja veco kara kuģu priekšgala figūras.
Nekad vēl Nilss nebija redzējis ko savādāku, jo visās šo tēlu sejās slēpās kaut kas neizsakāmi varens un bailes iedvesošs. Tās bija drošas, mežonīgas, apzīmogotas ar to pašu lepno garu, kas cēlis visus šos lielos kuģus. Tie visi bija no kāda cita laikmeta. Tajos raugoties, Nilss jutās vēl niecīgāks.
Te bronzas vīrs teica koka vīram:
— Pacel savu cepuri, Ruzenbum! Viņi visi cīnījušies karā par tēvzemi!
Kā Ruzenbums, tā arī karalis abi bija gluži aizmirsuši, kādēļ nākuši šurp. Ne mirkli nekavēdamies, koka vīrs pacēla cepuri un iesaucās:
— Es paceļu cepuri par godu tam, kas izvēlējies šo vietu ostai, kas dibinājis kuģu būvētavu un radījis jaunu floti, par godu karalim, kas visam šeit devis dzīvību.
— Paldies, Ruzenbum! Tas bija labi teikts. Tu esi krietns cilvēks… Bet kas tad tas, Ruzenbum?
Viņš norādīja uz Nilsu, kas stāvēja uz Ruzenbuma kailā pakauša.
Nilss vairs nebaidījās. Viņš vicināja savu cepurīti un sauca:
— Urā! Urā! Lai dzīvo karalis ar garo lūpu!
Bronzas vīrs uzsita ar spieķi pa zemi, bet zēns nekad nedabūja zināt, kas karalim padomā, jo lēca saule un tai pašā mirklī izgaisa ir bronzas, ir koka vīrs, it kā tie būtu miglas tēli. Zēnam tā stāvot, no baznīcas torņa pacēlās meža zosis un laidelējās virs pilsētas. Pēkšņi tās pamanīja Nilsu Holgersonu, un lielais, baltais zostēviņš nolaidās lejup un paņēma puisēnu līdzi.