X CEĻOJUMS UZ ELANDI
Svētdien, 3. aprīlī
Nākamajā rītā meža zosis nolaidās uz kādas piekrastes salas paganīties. Te viņas satika dažas lauku zosis, kas ļoti brīnījās, sastopot savas radinieces — meža zosis, kuras parasti neuzturas jūras tuvumā. Lauku zosis bija ļoti ziņkārīgas un neapmierinājās, iekams Akka tām nepastāstīja, ka viņām seko lapsa Smirre. Tad kāda lauku zoss, kas pēc gadiem un piedzīvojumiem bija līdzīga Akkai, teica meža zosīm:
— Tā ir liela nelaime, ja lapsa izdzīta no savas dzimtenes. Viņa droši vien turēs vārdu un sekos jums līdz pašai Lapzemei. Jūsu vietā es neceļotu uz ziemeļiem pāri Smolandei, bet gan laistos ar līkumu pār Elandi, lai Smirre galīgi pazaudē jūsu pēdas. Un, ja pavisam gribat nozust viņas acīm, tad jums dažas dienas jāpavada šīs salas dienvidos. Tur jūs bagātīgi atradīsiet kā labu barību, tā arī labu sabiedrību. Nožēlot jūs to nenožēlosiet.
Šis padoms tiešām bija labs, un meža zosis nolēma tam sekot. Maltīti ieturējušas, tās devās ceļā uz Elandi. Neviena no viņām tur vēl nebija bijusi, bet lauku zoss bija aprakstījusi visas ceļa zīmes. Meža zosīm esot jālaižas uz dienvidiem, lai nokļūtu uz lielā putnu ceļa, kas vijas gar Blekingas krastu. Visi putni, kas pārziemo Ziemeļjūras krastos un pavada vasaru Krievijā un Somijā, laižas pa šo ceļu un apmetas atpūsties Elandē. Meža zosīm nemaz nebūšot tik grūti ieturēt ceļa virzienu.
Šajā dienā bija pavisam rāms un silts laiks, gluži kā vasarā, vislabākais, kādu vien var vēlēties ceļojumam pa jūru, tikai debess nebija gluži skaidra, bet mazliet apmākusies un pelēka. Šur un tur lieli mākoņu vāli slīga līdz pašam jūras līmenim, aizklādami skatienu.
Kad ceļotājas atstāja aiz muguras šēras, jūra viņu priekšā bija tik gluda kā spogulis, un zēnam likās, ka zeme apakšā pazudusi. Tikai mākoņi un debess visapkārt. Viņš ciešāk apķērās zostēviņam ap kaklu, jo sāka reibt galva. Tā vien likās, ka viņš nespēs noturēties un novelsies zemē.
Bet, kad viņi sasniedza lielo putnu ceļu, kļuva vēl ļaunāk. Bars laidās aiz bara, visi vienā virzienā. Pīles, meža zosis, gāgas, melnās pīles, gauras, niras, raudavas, prikšķes un jūras teteri. Kad nu zēns raudzījās lejup, viņš redzēja, ka jūra atspoguļo visus putnus, kas likās laižamies ar muguru uz leju. Nilss bija tik apjucis, ka nemaz par to nebrīnījās, jo vairs nezināja, kas atrodas zem un kas virs viņa. Putni bija noguruši un ilgojās tikt pēc iespējas ātrāk uz salas. Neviens neiesaucās un arī neteica jautra vārda. Tas viss likās tik neparasts un savāds.
«It kā mēs būtu atstājuši aiz sevis zemi un tagad laistos tieši iekšā debesīs,» zēns sevī prātoja.
Visapkārt nebija redzams nekas cits kā vienīgi putni un mākoņi. Beigu beigās viņam likās gluži dabiski, ka viņi lido uz debesīm. Tas zēnu uzjautrināja, un viņš pats sev jautāja, ko gan tur augšā redzēs. Pēkšņi viņš jutās gluži brīvs no reiboņa sajūtas, un doma, ka tagad lido tieši iekšā debesīs, darīja viņu pārlieku laimīgu;
Piepeši viņš izdzirda dažus šāvienus un redzēja paceļamies divus mazus dūmu mākonīšus. Putnos sacēlās liels nemiers. — Šāvēji, šāvēji, šāvēji laivās! — tie kliedza. — Laidieties augstāk, laidieties augstāk!.
Nilss ieraudzīja, ka viņi vēl joprojām lido virs jūras, bet nepavisam nav debesīs. Lejā uz ūdens šūpojās vesela rinda laivu ar medniekiem, kuri raidīja šāvienu pēc šāviena. Pirmais putnu bars šāvējus nebija laikā pamanījis un lidoja zemu. Vairāki, tumši ķermeņi iekrita jūrā, pakaļpalicēji pavadīja tos sāpīgiem kliedzieniem.
Nilsam, kas nupat šķita esam debesīs, bija tik savādi, dzirdot šādus sāpju un baiļu kliedzienus.
Akka ātri uzlaidās vēl augstāk gaisā, un meža zosis lielā steigā devās tālāk. Zosīm šoreiz laimējās, skrošu neskartas, tās traucās tālāk. Tikai zēns nevarēja vēl attapties no notikušā. Kā gan iespējams, ka cilvēki šauj uz tādiem putniem kā Akka, Iksi, Kaksi, zostēviņš un visas citas zosis! Tiešām, cilvēki nezina, ko tie dara!
Tālāk atkal bija rāms un kluss gaiss, un daži noguruši putni sauca reizi pa reizei:
— Vai mēs jau drīz nebūsim galā? Vai jūs esat pārliecināti, ka esam uz pareizā ceļa?
— Uz to barvede aizvien atbildēja:
— Mēs laižamies taisni uz Elandi! Mēs laižamies taisni uz Elandi!
Meža zosis bija nogurušas, un niras palaidās zosīm garām.
— Nesteidzieties jel tā! — pīles tiem uzsauca. — Jūs apēdīsiet mums visu!
— Pietiks ir jums, ir mums! — niras atsaucās. Sala vēl nebija redzama, kad sāka pūst viegls vējš, nesdams sev līdzi it kā baltus, lielus dūmus, gluži kā kaut kur plosītos ugunsgrēks. Tikko putni to pamanīja, tie kļuva bailīgi, nemierīgi un paātrināja gaitu.
Tas, kas šķita kā dūmi, nāca arvien tuvāk, bija gluži balts un mitrs un beidzot galīgi apņēma putnus, un zēns saprata, ka tā ir bieza, balta, mitra migla.
Kad migla tā sabiezēja, ka vairs nekā nevarēja saredzēt, putni sāka izturēties gluži kā negudri. Visi, kas senāk bija laidušies priekšzīmīgā kārtībā, tagad miglā sāka cits citu ķircināt un kaitināt. Tie laidās krustām šķērsām, lai apmulsinātu cits citu.
— Uzmanieties! — tie sauca. — Jūs jau laižaties lokā vien! Tā jūs nekad nenokļūsiet Elandē!
Putni ļoti labi zināja, kur atrodas sala, bet tie darīja visu, lai citi zaudētu galvu.