— Raugieties taču uz melnajām pīlēm! — atskanēja miglā. — Viņas laižas atpakaļ uz Ziemeļjūru!
— Uzmanieties, lauku zosis! — kāds sauca no otras puses. — Ja jūs turpināsiet tā laisties, tad nokļūsiet Rigenē!
Tiem putniem, kas jau bija pieraduši pie šā ceļa, nedraudēja nekādas briesmas, bet meža zosīm klājās grūti. Daži šķelmji drīz vien nomanīja, ka viņas labi nezina ceļu, un nu tie darīja, ko vien varēja, lai meža zosis apmulsinātu.
— Kurp jūs laižaties, labie ļautiņi? — sauca kāds gulbis un ar nopietnu, līdzjūtīgu seju laidās Akkai klāt.
— Mēs dodamies uz Elandi, bet vēl nekad neesam tur bijušas, — atteica Akka, domādama, ka uz šo putnu var paļauties.
— Tas nav labi, — gulbis atbildēja. — Jūs esat uzvilinātas uz nepareiza ceļa. Jūs jau laižaties uz Blekingu. Nāciet man līdzi, es jums parādīšu īsto ceļu!
Viņš aizlaidās, un meža zosis tam sekoja. Kad gulbis bija viņas tik tālu aizvedis, ka tās vairs nespēja sadzirdēt neviena sauciena, kas atskanēja no putnu ceļa, viņš pazuda miglā.
Nu meža zosis laidās krietnu gabalu uz labu laimi. Bet, tikko viņas atkal atgriezās pie pārējiem putniem, tā viņām piebiedrojās kāda pīle.
— Labākais būtu, ja jūs tagad nolaistos ūdenī, kamēr migla izklīst, — viņa sacīja. — Var jau tūliņ redzēt, ka jūs vis labi nezināt ceļu.
Putnu melīgās valodās klausoties, Akka gandrīz vai apjuka. Cik Nilss varēja nojaust, viņi krietnu laiku lidoja lokā vien.
— Uzmanieties! Vai tad jūs neredzat, ka lidojat vienīgi augšup un lejup? — uzsauca zosīm kāda nira, lielā ātrumā lidojot garām. Tīri neapzinīgi Nilss ciešāk ap
vija rokas zostēviņa Mārtiņa kaklam. Viņš jau sen bija baidījies, ka nokritīs.
Nevar zināt, kad zosis būtu sasniegušas savu ceļa mērķi, ja tālumā neatskanētu dobjš lielgabala šāviens. Nu Akka. izstiepa kaklu, spēcīgi sasita spārnus un droši laidās uz priekšu. Tagad viņa zināja, kurp doties. Lauku zoss bija tai piekodinājusi neapmesties salas dienvidu galā, tāpēc, ka tur cilvēki nostādījuši lielgabalu, ar kuru šaujot miglā. Tagad viņa zināja ceļa virzienu, un nu neviens vairs to nevarētu pievilt.
XI ELANDES DIENVIDOS
No 3. līdz 6. aprīlim
Pašā Elandes dienviddaļā atrodas veca kroņa muiža, ko sauc par Otenbiju. Tā ir. ļoti liela un stiepjas no viena krasta līdz pat otram šķērsām pāri salai. No seniem laikiem šī ir iemīļota putnu un zvēru atpūtas vieta. Sešpadsmitā gadsimtā, kad karaļi mēdza braukt uz Elandi medīt, visa muiža bija liels parks. Septiņpadsmitā gadsimtā šeit atradās sugas zirgu un aitu audzētava, kurā turēja simtiem aitu. Mūsu dienās tur vairs nav ne sugas zirgu, ne aitu baru, bet liels pulks jaunu zirgu, ko te mitina kavalērijas pulkiem.
Visā zemē droši vien nebūs labāka apvidus daždažādiem mājkustoņiem. Gar austrumu krastu stiepjas senās aitu ganības, plašākās visā Elandē; te mājkustoņi var pēc sirds patikas ganīties, rotaļāties un cīkstēties. Šeit atrodas arī slavenā Otenbijas birzs ar saviem simtgadīgiem ozoliem, kas dod patvērumu pret saules stariem un aizsargā no niknā Elandes vēja. Nevar arī piemirst garo Otenbijas mūri, kas atdala muižu no pārējās salas un atgādina mājkustoņiem, ka otrā pusē tiem nav brīv uzturēties.
Bet ar to vien, ka Otenbijā atrodas daudz mājlopu, viss vēl nemaz nav pateikts. Varētu gandrīz vai domāt, ka arī meža zvēri nojauš, ka šajā vecajā kroņa muižā tiklab mājkustoņi, kā meža zvēri var droši cerēt uz patvērumu un aizsardzību, jo viņi dodas turp lielum lielos baros. Ne vien vecas briežu ciltis, bet arī zaķi, meža pīles un lauku irbes labprāt uzturas tur, un pavasaros, tāpat kā vēlos rudeņos, šī muiža ir tūkstošiem un tūkstošiem gājputnu atpūtas vieta. Gājputni parasti apmetas purvainajā austrumu piekrastē lejpus aitu ganībām, lai te atpūstos un paganītos.
Kad meža zosis un Nilss Holgersons beidzot sasniedza Elandi, viņi, tāpat kā to dara citi putni, nolaidās jūrmalā. Bieza migla pārklāja salu, gluži kā pirmāk jūru. Zēns brīnījās, pamanīdams tik daudz putnu uz mazā zemes gabaliņa, kuru miglā varēja pārredzēt.
Šī jūras mala bija kā nosēta akmeņiem, ūdens peļķēm un no jūras izsviestām zālēm. Ja zēns varētu pats izvēlēties, tad viņam gan nekad neienāktu prātā šeit apmesties, bet putniem šī vieta likās īsta paradīze. Pīles un lauku zosis ganījās pļavā, gar jūrmalu skraidīja mērkaziņas un citi putni. Niras zvejoja ūdenī, bet visvairāk rosmes gan bija uz jūraszāļu kaudzēm, kur putni cieši cits pie cita knābāja tārpus un kukaiņus; to te laikam bija liels daudzums, jo ne reizes nevarēja dzirdēt žēlošanos, ka kādam putnam trūktu barības.
Lielais vairums putnu bija šeit apmetušies tikai atpūsties, tie visi gribēja doties atkal tālāk. Tiklīdz barvedim šķita, ka viņa ceļabiedri jau pietiekami stiprinājušies un atpūtušies, viņš sacīja:
— Vai esat jau gatavi? Tad mums jādodas tālākā ceļā.
— Nē jel, nē! Pagaidi vēl mazliet! Mēs vēl neesam paēduši! — putni sauca.
— Jūs gan domājat, ka drīkstat tā pieēsties, ka vairs ne pakustēties nevarat? — atcirta barvedis. Tad viņš sasita spārnus un pacēlās gaisā. Bet viņam vēl nācās vairāk kārt griezties atpakaļ, jo pārējie vis nebija tik viegli pierunājami doties no jauna ceļā.
Lejpus pēdējā jūras zāļu sēkļa bija novietojies kāds gulbju bars. Gulbji nevēlējās izkāpt krastā; tie atpūtās tāpat ūdenī, lēni šurpu turpu šūpojoties. Šad tad tie iegremdēja savus garos kaklus ūdenī, meklēdami sev pārtiku jūras dziļumos. Ja tiem gadījās atrast kaut ko sevišķi labu, tie izgrūda skaļu kliedzienu, kas skanēja kā taures pūtiens.
Kad zēns dzirdēja, ka gulbji novietojušies tur lejā, viņš žigli aizskrēja līdz zāļu sēklim. Vēl nekad viņš nebija meža gulbjus redzējis tuvumā. Viņam laimējās tiem piekļūt gluži klāt.