Nilss nebija vienīgais, kas sadzirdēja meža gulbju pūtienus. Arī meža zosis kopā ar lauku zosīm, pīles un niras peldēja uz sēkļa pusi. Visi viņi novietojās lokā ap gulbju baru un nekustīgi raudzījās lielajos putnos. Gulbji sacēla spalvas, izpleta spārnus kā buras un izslēja kaklus augstu gaisā. Laiku pa laikam kāds gulbis piepeldēja kādai zosij, lielai nirai vai dukuram un pateica tiem dažus vārdus. Un tad likās, ka uzrunātais putns tik tikko uzdrošinājās atvērt knābi atbildei.
Bet putnu vidū atradās arī kāda maza, melna nira; tā bija liela nerātne un ne acu galā nevarēja ciest tādu svinīgu izturēšanos. Viņa žigli ienira ūdenī un pazuda. Drīz pēc tam kāds gulbis sāpīgi iekliedzās un tik strauji aizsteidzās, ka sakūla ūdeni putās. Tad viņš apstājās un mēģināja atkal atgūt savu svinīgo izskatu. Pēc tam iekliedzās kāds cits gulbis un jau nākamajā mirklī kāds trešais.
Bet tagad mazā nira vairs ilgāk nespēja palikt zem ūdens, viņa uzpeldēja virspusē, maza, melna un ļauna. Gulbji nu metās tai virsū; taču, kad tie redzēja, cik viņa sīka un niecīga, tūliņ novērsās, it kā tas būtu liels negods ar tādu niru sarunāties. Tad mazā nira atkal pazuda zem ūdens un vēlreiz ieknāba gulbjiem kājās. Acīm redzot lielajiem putniem tas sagādāja sāpes, bet visnepatīkamākais bija, ka viņi vairs nespēja tik cienīgi izturēties. Tad viņi nolēma rīkoties citādi. Viņi sita ar spārniem tik spēcīgi, ka sacēlās liels troksnis, un lēkādami traucās pa ūdens līmeni uz priekšu, līdz beidzot dabūja zem spārniem pietiekoši gaisa un tad aizlidoja.
Kad gulbji bija projām, pārējie putni to stipri vien manīja, jo tiem vairs nebija ko apbrīnot. Pat tie, kurus sākumā uzjautrināja niras nerātnība, pat tie tagad pukojās un bāra viņu.
Nilss gāja atpakaļ. Brīdi viņš apstājās krastmalā un noraudzījās mērkaziņu rotaļās. Pēc izskata tās drīzāk līdzinājās mazām, mazām dzērvītēm; viņām bija gluži mazs ķermenis, garas kājas, gari kakli un vieglas, gaisīgas kustības, taču viņas nebija vis pelēkas, bet gan brūnas. Te nu tās stāvēja garā rindā viļņu apskalotajā pludmalē. Tikko vēlās kāds vilnis, visa rinda lēca atpakaļ, bet, kad vilnis plūda uz jūru, viņas skrēja tam pakaļ. Un tā tas turpinājās stundām ilgi. Skaistākie no visiem putniem bija kāda pīļu pasuga Tās gan bija rada māju pīlēm, jo, tāpat kā māju pīlēm; arī viņām bija smags un drukns ķermenis, plats knābis un pleznas, bet šo putnu tērpa krāšņums pārspēja citu. Viņu spalvu tērps bija balts un kaklu rotāja dzeltena un melna svītra, spārnu virspuses zalgoja zaļā, sarkanā un melnā krāsā, paši spārngali bija gluži melni, galva zaļgani melna un spīdēja kā zīds.
Tikko kāda no šīm pīlēm parādījās pludmalē, pārējie putni teica:
— Skat, skat, tā gan prot vareni uzcirsties!
— Ja viņas nebūtu tik skaistas, tad viņām nevajadzētu slēpt kājas un urbties ar tām zemē, viņas tad varētu gulēt tikpat brīvi kā citi putni, — zobojās kāda brūna meža pīle.
— Un, lai kā viņa pūlētos, tomēr skaista gan viņa neizskatās ar tādu knābi, kāds tai ir, — sacīja kāda lauku zoss.
Un tas tiešām tiesa. Šai pīļu pasugai virs knābja ir paprāvs puns, kas diezgan stipri mazina viņu daiļumu. Krastmalā laidelējās kaijas un zīriņi un zvejoja.
— Kādas zivis jūs tur ķerat? — ievaicājās kāda meža zoss.
— Kazragus! Elandes kazragi vislabākie pasaulē, — paskaidroja kāda kaija. — Vai tu arī negribi nogaršot? — Pilnu knābi viņa aizlaidās pie meža zoss un gribēja tai dot mazās zivtiņas.
— Fu! — tā iesaucās. — Vai tu domā, ka es ēdīšu tik riebīgu barību? — meža zoss atcirta.
Nākamajā rītā bija tikpat miglains laiks. Meža zosis ganījās pļavā, bet zēns klejoja gar jūrmalu un lasīja gliemežnīcas. Tur bija daudz gliemežnīcu, un, tā kā Nilss domāja, varbūt rīt viņi nonāks tādā vietā, kur neatradīs nekā ēdama, tad mēģināja pagatavot mazu kulīti, kurā varētu salasīt gliemežnīcas, ko paņemt līdzi. Piekrastes pļavā viņš atrada sausu jūraszāli, kas bija pietiekoši stipra un izturīga, un no šīs sausās zāles sāka pīt kulīti. Šajā darbā viņam pagāja vairākas stundas, bet, kad mazā kulīte beidzot bija gatava, viņš pats jutās ļoti priecīgs un apmierināts ar savu darbu.
Ap pusdienas laiku pēkšņi atlaidās meža zosis un uztrauktas jautāja, vai viņš nezinot, kur palicis baltais zostēviņš. — Nē, šeit viņa nav, — zēns atbildēja.
— Vēl pirms īsa brīža viņš bija mūsu barā, bet tagad nezinām, kur tas atrodas, — Akka stāstīja.
Nilss gauži nobijies uzlēca kājās. Viņš apjautājās, vai meža zosis neesot manījušas kādu lapsu, ērgli vai cilvēkus. Bet nekas aizdomīgs nebija redzēts, un zostēviņš dosi vien būs miglā apmaldījies.
Kaut arī baltais zostēviņš būtu tikai apmaldījies, tomēr zēns jutās izmisis. Viņš steigšus devās meklēt balto zostēviņu. Miglā nevarēja lāgā redzēt, viņš aizskrēja līdz pašai bākai salas galā un lielgabalam, visur mudžēja putni, bet zostēviņa nebija starp tiem. Nilss saņēma drosmi un aizgāja līdz Otenbijas muižas pagalmam, pārmeklēja visus vecos, cauros ozolus parkā, bet zostēviņa kā nebija, tā nebija.
Viņš meklēja un meklēja, kamēr jau sāka mesties tumšs. Tad viņam bija jāiet atpakaļ uz austrumkrastu. Smagiem soļiem un dziļi nelaimīgs zēns devās atpakaļ. Ko gan lai viņš iesāk bez baltā zostēviņa? Bez tā visgrūtāk iztikt.
Kad viņš gāja pār pļavu, kaut kas balts izlaidās no miglas. Tas bija zostēviņš. Viņš bija sveiks un vesels un ļoti laimīgs, ka atradis meža zosis. Miglā viņš esot tā apjucis, ka cauru dienu maldījies apkārt. Nilss apķērās zostēviņam ap kaklu un lūdza to, lai tas nekad vairs neaizklīstot projām no pārējām zosīm. Zostēviņš to arī apsolīja. Nekad, nekad vairs viņš tā nedarīšot!