Bet otrā dienā, kad Nilss pastaigājās gar jūrmalu un meklēja gliemežnīcas, atskrēja zosis un atkal jautāja pēc zostēviņa.
Arī šoreiz Nilss nebija viņu redzējis. Viņš droši vien būs no jauna miglā apmaldījies, tāpat kā vakar.
Lielās izbailēs zēns atkal skrēja, to meklēdams. Viņš atrada kādu vietu, kur Otenbijas mūris bija nodrupis, tā, ka varēja pārkāpt tam pāri. Tad viņš zostēviņu meklēja lejā pludmalē, kas te izvēršas aizvien plašāka, un galu galā rodas vieta laukiem, pļavām un zemnieku mājām. Beidzot viņš devās augšā līdzenumā, kas aizņem visu salas vidienu. Te nav nekādu citu ēku kā vienīgi vējdzirnavas. Zāle te tik sīka un niecīga, ka baltais kaļķakmens spīd tai cauri.
Viņš izmeklējās visur, bet zostēviņš nebija atrodams. Metās jau krēsla, un zēns soļoja atpakaļ. Viņš jutās gluži izmisis, jo bija pārliecināts, ka nu tiešām pazaudējis savu ceļabiedru, un tagad nezināja vairs, ko iesākt.
Nilss jau bija pārrāpies pār mūri, kad izdzirda sev blakus kādu troksni. Viņš pagriezās, un viņam likās, ka redz kaut ko kustamies uz akmeņu kaudzes blakus mūrim. Viņš klusītiņām piegāja tuvāk un piepeši ieraudzīja balto zostēviņu, kas apdomīgi pūlējās uzrāpties augšā pa akmeņu kaudzi, turēdams knābī dažas garas saknes. Mārtiņš nebija zēnu pamanījis, un Nilss gribēja izdibināt, kādēļ gan zostēviņš tik savādā kārtā piepeši pazudis.
Drīz viņš visu saprata. Uz akmeņu kaudzes gulēja kāda jauna, pelēka zoss, kas no prieka skaļi iesaucās, ieraugot zostēviņu.
Zēns pielīda vēl tuvāk, lai noklausītos, ko viņi abi spriež, un nu viņš dzirdēja, ka pelēkajai zosij ievainots spārns un tāpēc viņa vairs nevar laisties. Viņas ceļabiedri jau bija aizlaidušies un atstājuši to vienu. Viņa būtu nomirusi badā, ja zostēviņš vakar nebūtu izdzirdis viņas saucienus un nepalīdzējis. Viņš visu laiku tai nesis barību klāt. Viņi abi cerēja, ka tā izveseļosies līdz zostēviņa aizceļošanai, bet tomēr viņa vēl nevarēja ne laisties, ne iet. Pelēkā zoss bija gluži nobēdājusies, bet zostēviņš to mierināja, teikdams, ka viņš vēl nelaidīšoties projām. Beidzot viņš novēlēja tai labunakti un apsolīja ierasties rīt atkal.
Nilss ļāva zostēviņam aiziet un tad pats uzkāpa uz akmeņu kaudzes. Zēns bija gluži sašutis, ka zostēviņš viņu piemānījis, un gribēja tagad pateikt pelēkajai zosij, ka zostēviņš Mārtiņš pieder viņam. Bet, kad viņš ieraudzīja jauno pelēko zosi, tad saprata, kādēļ zostēviņš tai jau divas dienas nes barību. Viņai bija visskaistākā galviņa; viņas spalvu tērps bija kā no paša mīkstākā zīda un acis maigas un lūdzošas.
Kad zoss ieraudzīja zēnu, tā gribēja laisties projām, bet viņas ievainotais spārns vilkās gar zemi un traucēja kustības.
— Tev nemaz nav no manis jābaidās, — zēns viņu mierināja. — Es esmu Sprīdītis, zostēviņa Mārtiņa ceļabiedrs. — Bet tad viņš apjuka un nezināja vairs, ko teikt.
Dažreiz kustoņiem piemīt kaut kas tāds, kas gribot negribot liek jautāt, kas gan tie īsti ir par radījumiem. Gandrīz vai liekas, ka tie ir apburti cilvēki. Tāpat tas arī bija ar mazo pelēko zosi. Tikko Sprīdītis bija pateicis, kas viņš ir, viņa ļoti piemīlīgi palocīja galviņu un tik jauka balsī, ka Nilsam nemaz negribējās ticēt, ka tā piederētu zosij, teica:
— Es ļoti priecājos, ka esi atnācis. Tu droši vien vari man palīdzēt. Baltais zostēviņš teica, ka neesot neviena cita pasaulē, kas būtu tik labs un gudrs kā tu.
Viņa runāja ar tādu cieņu, ka zēns tīri nokaunējās: «Tas droši vien nav putns, bet gan kāda apburta princese,» viņš nodomāja.
Viņam briesmīgi gribējās tai palīdzēt. Viņš iebāza savas mazās rociņas zoss spalvās un vārīgi raudzīja aptaustīt spārna kaulu. Tas nebija lauzts, bet tikai izmežģīts, jo viņš atrada kādu iedobumiņu.
— Pacieties mazliet! — zēns teica un, dūšīgi satvēris spārnu, to ievilka atpakaļ. Viņš to izdarīja ātri un ļoti labi, bet nabaga zosij tas gan laikam ļoti, ļoti sāpēja. Viņa žēli iekliedzās un nokrita kā bez dzīvības uz akmeņiem.
Zēns briesmīgi sabijās. Viņš bija gribējis tai palīdzēt, bet tagad viņa bija pagalam. Ar vienu rāvienu viņš nolēca no akmeņu kaudzes zemē un skrēja projām. Viņam likās, ka tas noslepkavojis cilvēku.
Nākamajā rītā bija jauks un skaidrs laiks un Akka teica, ka jādodas atkal ceļā. Vienīgi baltais zostēviņš cēla ierunas. Nilss saprata, ka viņš negrib šķirties no mazās pelēkās zoss. Bet Akka nepievērsa tam nekādu uzmanību, un viss bars devās ceļā.
Nilss uzlēca zostēviņam mugurā, un tas sekoja baram, kaut gan nelabprāt. Nilss bija laimīgs, ka var atstāt salu. Uz viņa sirdsapziņas gulēja mazās zoss nāve, un viņš baiļojās pateikt zostēviņam, kā tas noticis. «Būs labāk, ja zostēviņš to nekad neuzzinās,» zēns domāja. Tai pašā laikā viņš nespēja saprast, kā baltais zostēviņš var pamest savu pelēko zosi.
Piepeši zostēviņš griezās atpakaļ. Domas par maza zosi tam nedeva miera. Ar Lapzemes ceļojumu lai notiek kas notikdams. Viņš nevar laisties līdzi citām zosīm, zinādams, ka mazā zoss paliek viena un slima un ka tai jānomirst badā.
Pēc dažiem spārnu vēzieniem viņš jau atradās pie akmeņu kaudzes. Bet jaunās pelēkās zoss tur vairs nebija.
— Daiļdūnīte! Daiļdūnīte! Kur tu esi? — sauca zostēviņš.