«Lapsa būs to aiznesusi,» zēns nodomāja. Tai pašā mirklī viņš izdzirda maigu balstiņu, kas atbildēja zostēviņam:
— Te es esmu, te es esmu, zostēviņi Es nāku no rīta peldes.
Un mazā pelēkā zoss iznāca no ūdens sveika un vesela. Viņa izstāstīja, kā Sprīdītis tai ievilcis spārnu, un viņa esot tagad gluži vesela un varot sekot citiem putniem.
Ūdens pilieni mirdzēja kā pērles uz viņas zaigainajām zīda spalvām, un Sprīdītis vēlreiz nodomāja, ka tā droši vien ir īsta princese.
XII LIELAIS TAURENIS
Trešdien,6. aprīlī
Meža zosis tagad laidās gar šauro, garo salu, kas skaidri saskatāma atradās lejā. Zēnam bija viegli un līksmi ap sirdi. Šodien viņš bija tikpat priecīgs un jautrs, cik vakar drūms un nomākts, meklējot salā zostēviņu Mārtiņu.
Viņš redzēja, ka salas vidiene ir gluži kaila augstiene, kam visapkārt gar krastmalu atrodas laba un auglīga zeme. Tikai tagad Nilss īsti izprata sarunu, ko iepriekšējā vakarā bija gluži nevilšus noklausījies.
Viņš bija apmeties atpūsties augšā pie kādām vējdzirnavām, kad divi gani, savu suņu un liela aitu bara pavadīti, arī tur, garām ejot, ieradās. Zēns nemaz nenobijās, jo labi noslēpies sēdēja zem sudmalu kāpnēm. Gadījās, ka arī abi gani nosēdās uz tām pašām kāpnēm, un zēnam nu vajadzēja izturēties klusu kā pelītei.
Viens no ganiem bija vēl jauns un izskatījās, kā jau parasti mēdz izskatīties jauni gani. Otrs turpretim bija vecs un visai neparasts vīrs. Viņam bija liels, kaulains ķermenis, bet galva maza un sejas vaibsti labsirdīgi un sirsnības apdvesti. Galva, likās, nemaz nepiederējās tādam lielam ķermenim.
Brīdi viņš sēdēja tur kluss un mierīgs un neizsakāmi gurdu skatienu noraudzījās miglā. Tad viņš pagriezās pret savu ceļabiedru un uzsāka ar viņu sarunu. Jaunais mierīgi izņēma no savas kulītes maizi un sieru un sāka ēst. Viņš neko neatbildēja, bet klausījās visai pacietīgi, it kā sevī domādams: «Vēlos tev sagādāt prieku un tādēļ ļaušu no sirds izrunāties.»
— Gribu tev kaut ko pastāstīt, Erik, — vecais gans iesāka. — Man domāt, ka sensenos laikos, kad cilvēki un zvēri bija daudz lielāki nekā tagad, arī tauriņi bija varen lieli. Un tad nu kādreiz dzīvoja kāds tauriņš, kura ķermenis bija vairāku jūdžu garš un viņa spārni tik lieli kā jūra. Šie spārni bija skaisti zili un zaigoja kā sudrabs; visi citi zvēri gribot negribot apstājās un noraudzījās šim tauriņam pakaļ, kad viņš laidās garām.
Bet šim tauriņam piemita viena nelaime, — viņš bija daudz par lielu saviem spārniem. Tie tik tikko spēja panest viņa ķermeni. Viss jau būtu labi, ja pats tauriņš bijis saprātīgs un laistos tikai virs zemes. Bet tāds nu viņš vis nebija un kādā jaukā dienā uzdrošinājās lidot iekšā Baltijas jūrā; viņš nekur tālu vis netika; uznāca vētra un sāka plosīt tauriņa spārnus. Jā, jā, Erik, var jau viegli nojaust, kā viņam tad klājās, kad spēcīga austrumu vētra sāka lauzīt tā spārnus. Nepagāja ilgs laiks, kad tā spārni jau bija galīgi salauzti un norauti, un tad, protams, nabaga taurenis iekrita jūrā. Sākumā viņa ķermenis šūpojās viļņos šurpu turpu, bet tad turpat netālu no Smolandes tas uzgrūdās kādai zemūdens klintij un palika tā stāvam visā savā garumā un platumā.
Tagad man ienāk prātā, Erik, ja šis tauriņš gulētu zemē, tad jau tas drīz vien sairtu un pārvērstos pīšļos. Bet, tā kā viņa ķermenis bija iegāzies jūrā un turklāt vēl uzkritis zemūdens klintij, tad tas pamazām pārkaļķojās un beidzot kļuva tik ciets kā akmens. Tu jau pats zini, ka mēs tur apakšā esam atraduši akmeņus, kas nav nekas cits kā pārakmeņotu kūniņu ķermeņi. Un man tā liekas, ka arī ar šo tauriņu notika tas pats. Man šķiet, ka, guļot tur klajā jūrā, tas pārveidojās par garu, šauru klinšu salu. Vai tev arī tā neliekas?
Viņš apstājās savā stāstā, it kā gaidīdams atbildi. Otrs gans pamāja:
— Stāsti vien tālāk, lai es beigu beigās arī dzirdu, ko īsti tu man gribi pastāstīt.
— Un nu ievēro, Erik! Šī sala šeit, uz kuras mēs abi, tu un es, tagad dzīvojam, nav nekas cits kā vienīgi liels tauriņa ķermenis. Ja to tā labi pārdomā, tad skaidri var nojaust, ka šī sala tiešām nav nekas cits kā pārkaļķojies tauriņš. Šaurais priekšgals tam vērsts uz ziemeļiem līdz ar apaļo galvu; pret dienvidiem guļ pakaļējā daļa, kas sākumā paplašinās, bet tad atkal sašaurinās un izbeidzas asā smailē.
Te vecais gans atkal apstājās savā stāstā un tad it kā bažīdamies noraudzījās savā jaunajā biedrā, vērodams, kā tas uzņems viņa apgalvojumu. Taču jaunākais gans ēda tālāk savu sieru un it kā pamudinādams pamāja vecajam ar galvu.
— Tikko tauriņš bija pārvērties kaļķakmenī, — pēdējais turpināja, — līdz ar vēju šurp atklīda sēklu graudiņi, tiem gribējās te salā uzdīgt. Bet grūti bija noturēties uz kailās, gludās akmens sienas. Un tā nu gadījās, ka pagāja ilgs, ilgs laiks, kamēr te varēja augt kas cits, izņemot asu, sausu zāli. Tad pamazām sāka iesakņoties citi pieticīgi augi. Cita pēc citas parādījās māllēpes, saulrozītes un mežrozītes. Bet pat vēl tagad te augšā nav tik daudz augu, ka visa augstiene būtu segta, šur tur vēl joprojām var manīt spīdam cauri balto kaļķakmeni. Par aršanu un sēšanu te nemaz nevar domāt, tādam nolūkam zeme pārāk cieta.
Bet, ja tu ar mani esi vienis prātis, ka plašā nora un klinšu sienas te visapkārt cēlušies no tauriņa pārkaļķotā ķermeņa, tad tev arīdzan ir tiesība jautāt, kā radusies tā zeme, kas guļ lejā kalnu pakājē.
— Jā, tas tiesa, to jau arī nupat kā gribēju tev jautāt, — atteica jaunais gans, kas patlaban ēda savu maizi.