— Tev nu jāpadomā, ka Elande jau daudzus gadus atrodas ūdenī un pa šo ilgo laiku visas jūraszāles, smiltis, gliemežvāki un daždažādi atkritumi, ko viļņi šurp atnesuši, pamazām sakrājušies un palikuši te biezām kārtām. Kā austrumos, tāpat arī rietumos no cietzemes noripojuši lejā akmeņi un klinšu gabali. Tādā veidā salai radusies plašāka piekraste, kur tagad aug labība, puķes un koki. Te augšā uz sacietējušā tauriņa ķermeņa ganās tikai aitas, govis un jauni zirgi, te uzturas vienīgi ķīvītes un sējas putni, un vējdzirnavas līdz ar nedaudzām akmens nojumēm šeit ir vienīgās vietas, kur mēs, gani, varam atrast kādu patvērumu, — citu ēku te nav. Bet tur lejā atrodas lieli ciemati, baznīcas un mācītājmuižas, un zvejnieku ciemi, un pat vesela pilsēta.
Viņš it kā jautādams pavērās savā biedrā. Tas patlaban beidza maltīti un sēja ciet somu.
— Man tikai gribētos vēl zināt, ko tu īsti vēlējies pateikt, — viņš tad ierunājās.
— Jā, viena lieta man vēl neskaidra, — atteica vecais gans; viņš tagad runāja klusākā balsī, un vārdi drīzāk līdzinājās čukstiem. Viņš raudzījās miglas klātajā klajumā ar savām mazajām acīm, kas no visa tā, ko viņš tik ļoti vēlējās saskatīt un kas tomēr nebija saskatāms, likās, bija kļuvušas neskaidras.
— Jā, man gribētos zināt, vai zemnieki tur lejā, kuri mierīgi dzīvo savās iekoptajās mājās klintāju pakājē, vai arī zvejnieki, kas jūrā zvejo reņģes, vai tirgotāji Borgholmā, vai varbūt tie peldviesi, kas ik gadu atkal atgriežas te atpakaļ, vai ceļotāji, kas kāpelē pa Borgholmas pilsdrupām, vai mednieki, kas rudeņos šeit ierodas medīt irbes, vai varbūt gleznotāji, kas te augšā sēž norā un zīmē aitas un vējdzirnavas, — jā, man gribētos zināt, vai kaut jel viens vienīgs no viņiem visiem zina, ka šī sala reiz bijusi taurenis, kas lieliem, zaigojošiem spārniem lidinājies apkārt.
— Nu protams, — jaunais gans pēkšņi ierunājās, — ikviens, kas te novakarēs būs sēdējis klinšu malā un klausījies, kā krūmos pogo lakstīgalas, un raudzījies pāri Kalmaras līcim, ikviens no tiem būs gan nojautis, ka šī sala nav vis radusies tāpat kā visas citas salas.
— Man gribētos zināt, — vecais gans turpināja, — vai kādam no šiem cilvēkiem nav ienākusi prātā vēlēšanās — redzēt arī vējdzirnavām lielus spārnus, tik lielus, ka tie sniegtos līdz pašām debesīm; tādus spārnus, kas spētu šo salu izcelt no jūras dzelmes un ļaut tai lidot tāpat kā visiem citiem tauriņiem.
— Varbūt tavos vārdos slēpjas sava daļa patiesības, — jaunais gans sacīja, — jo vasaras naktīs, kad debess tik dzidra un skaidra paceļas pāri salai, man dažu labu reizi bijis tā ap sirdi, it kā tā nupat, nupat pacelsies no jūras un laidīsies projām. Bet vecais gans,kam beidzot bija izdevies ierosināt arī savu jaunāko biedru uz runāšanu, šķita nemaz viņā vairs neklausāmies.
— Man gribētos zināt, — viņš turpināja vēl klusākā balsī, — vai jel kāds cilvēks varētu pateikt, — kādēļ šeit augšā klinšu klajumos mājo tik lielas ilgas? Visu savu mūžu esmu tās izjutis, katru dienu esmu ilgojies, un man liekas, ka ikvienam, kas te augšā uzturas, šīs ilgas ieviešas sirdī. Un man nu gribētos zināt, — vai kādam tas jau kļuvis skaidrs un saprotams, ka šīs ilgas pārņem mūs visus tāpēc, ka visa šī sala nav nekas cits kā nabaga tauriņa ķermenis, kurš ilgojas pēc saviem spārniem?
XIII MAZĀ KĀRĻA SALA
VĒTRA
Piektdien, 8. aprīlī
Meža zosis bija nakti pavadījušas Elandes salas ziemeļdaļā un tagad atradās ceļā uz cietzemi. Stiprs dienvidvējš, kas pūta pār Kalmaras jūras šaurumu, dzina tās tālāk ziemeļu virzienā. Un tomēr zosis diezgan ātri tuvojās cietzemei. Viņas jau bija sasniegušas pirmās krastmalas saliņas, kad piepeši izdzirda skaļu šalkoņu, it kā aiz viņām laistos milzīgs putnu bars lieliem spārniem. Ūdens apakšā kļuva gluži melns. Akka tik pēkšņi piekļāva spārnus, ka, šķita, viņa stāv uz vietas gaisā, pēc tam laidās lejup uz jūru. Bet, iekams zosis bija sasniegušas ūdeni, vakara vētra viņas panāca. Tā dzina sev pa priekšu putekļu mākoņus, viļņu putas un mazu putniņu barus. Aizrāva sev līdzi arī meža zosis un aizdzina tās tālu jūrā.
Tā bija briesmīga vētra. Vairākas reizes zosis mēģināja griezties atpakaļ, bet tas bija pilnīgi neiespējami, vētra dzina tās aizvien tālāk Baltijas jūrā. Viņas jau bija aiznestas Elandes salai garām, un to priekšā atradās tikai bezgalīgā, tuksnesīgā jūra. Viņām bija jāpadodas vēja varai.
Kad Akka manīja, ka nav iespējams atgriezties atpakaļ, viņa nolaidās uz ūdens, lai vētra tās netrenkātu apkārt pa visu jūru. Viļņi bija milzīgi un kļuva ik mirkli lielāki. Iezaļgani, baltām putu virsotnēm tie aizvien augstāk vēlās cits aiz cita. Likās, tie sacīkstas savā starpā, kurš var uzšlākties augstāk un spēcīgāk. Meža zosis no viļņiem nebaidījās. Gluži otrādi, likās, tie pat sagādāja viņām lielu baudu. Viņas ļāvās, lai viļņi tās nes augšup un lejup, un priecājās kā bērni šūpolēs. Viņu vienīgās rūpes bija, ka viļņi tās neizkliedē. Nabaga cietzemes putni, kurus vējš dzina zosīm pāri, apskauda zosis un sauca:
— Jā, tiem, kas prot peldēt, tagad maza bēda!
Tomēr arī meža zosīm draudēja briesmas. Šūpodamās viļņos, tās kļuva ļoti miegainas. Tā vien gribējās pabāzt galvu zem spārna un iemigt. Bet nekas nav bīstamāk kā šādi atdoties miegam. Akka tādēļ arvien uzsauca:
— Neaizmiedziet, meža zosis! Kas guļ, to aiznes projām no bara! Tas, ko aiznes no bara, ir pazudis!
Tomēr, lai kā meža zosis centās turēties miegam pretim, viņas iemiga cita pēc citas. Arī pati Akka grasījās iesnausties, kad tā piepeši ieraudzīja kaut ko tumšu un apaļu parādāmies uz kāda viļņa.