Roņi! Roņi! Roņi! — viņa skaļi iekliedzās un, spārnus sasitusi, ātri pacēlās virs ūdens. Bija pats pēdējais laiks. Iekams beidzamā zoss pacēlās virs ūdens, to roņi jau grasījās saķert aiz kājām.
Tā zosis atkal bija vētras varā, kura tās dzina aizvien tālāk jūrā iekšā. Vētra nedeva miera ne sev pašai, ne zosīm. Zeme nekur nebija redzama, tikai trakojošā jūra visapkārt.
Tikko tās iedrošinājās nolaisties uz viļņiem, viņas atkal kļuva miegainas, un, kad roņi to manīja, tie nāca zosīm klāt. Ja vecā Akka nebūtu bijusi tik modra, neviena zoss gan laikam nepaliktu dzīva.
Vētra trakoja cauru dienu un sagādāja lielus zaudējumus putnu bariem, kas ap šo laiku atradās ceļā. Daži bari pazaudēja virzienu, un tos aiznesa svešās zemēs, kur tiem bija jānomirst badā; citi tik ļoti nogura, ka tika iesviesti jūrā un tur noslīka. Daudzi dabūja galu uz asajām klintīm, citi atkal krita par upuri roņiem.
Vētra trakoja visu cauru dienu, un galu galā Akkai jau sāka uzmākties jautājums, vai tikai viņām visām beidzot nebūs jāaiziet bojā.
Meža zosis bija galīgi nogurušas, bet nekur nebija saredzams zemes gabaliņš, kur varētu atpūsties. Pret vakaru jūrā pēkšņi parādījās lieli, klejojoši ledus gabali, tie drāzās un sitās cits pret citu, un Akka baiļojās, ka, zosīm ūdenī nolaižoties, ledus gabali var tās samalt. Lāgiem viņas mēģināja nomesties uz ledus gabaliem, bet spējā vētra tās iesvieda jūrā. Citreiz uz ledus uzrāpās nežēlīgie roņi. Saulei rietot, zosis vēl joprojām turējās gaisā, izmisušas par nakti, kas strauji tuvojās un šoreiz likās iestājamies ātrāk nekā parasti. Cik briesmīgi, ka zeme vēl joprojām nebija saredzama! Kas notiks ar viņām, ja nakti vajadzēs pārlaist uz jūras? Vai nu viņas saberzīs ledus gabali, nokodīs roņi, vai arī vētra izkliedēs uz visām pusēm.
Debess bija klāta mākoņiem, mēness noslēpies, un strauji satumsa. Baigā tumsa lika nodrebēt pat drošākajām sirdīm. Gājputnu izmisuma kliedzieni bija skanējuši uz jūras visu cauru dienu, un neviens tiem nepievērsa uzmanību, bet tagad, kad vairs nevarēja saskatīt, no kurienes tie nāk, šīs skaņas izklausījās drausmīgas. Lejā cits pret citu brakšķēdami sitās ledus gabali. Varēja dzirdēt roņu medību saucienus. Likās, zeme ar debesi sagriezās.
AITAS
Kādu brīdi zēns bija sēdējis un raudzījies uz jūru. Piepeši viņam likās, ka šalkoņa apakšā kļūst vēl spēcīgāka. Viņš paskatījās augšup un ieraudzīja tieši savā priekšā dažu metru atstatumā melnu, stāvu klinti, pret kuru viļņi sašķīda baltās putās. Meža zosis devās uz šo klinti, un Nilss bija pārliecināts, ka viņas sašķaidīs pret aso akmens sienu. Bet viņš nedabūja ne apdomāties, kad jau Akka ar savu baru bija klintij klāt. Tad viņš ieraudzīja klintī pusapaļu iedobumu. Visas zosis ielaidās šajā iedobumā. Nākamajā mirklī tās jau atradās drošībā.
Pirms zosis sāka priecāties par laimīgo izglābšanos, tās apskatījās, vai visi ceļabiedri ir pilnā skaitā. Tur jau arī bija Akka, Iksi, Kolme, Nelje, Viizi, Kuuzi un visas sešas jaunās zosis, zostēviņš, Daiļdūnīte un Sprīdītis. Trūka tikai Kaksi no Nuoljas, kreisā spārna pirmās zoss, un neviens nekā nezināja par viņas likteni.
Redzēdamas, ka trūkst tikai Kaksi, meža zosis apmierinājās. Kaksi bija veca un gudra. Viņa pazina visus ceļus un sava bara paražas, gan jau tai izdosies atkal pievienoties savējiem.
Meža zosis sāka aplūkot savu patvēruma vietu. Pa ieeju alā spiedās iekšā vāja dienas gaisma, un viņas redzēja, ka ala ir ļoti dziļa un plaša. Viņas sāka jau priecāties, ka atradušas labu vietu naktsguļai, kad dažas zosis pamanīja kādā tumšā kaktā spīdam zaļas uguntiņas.
— Tās ir acis! — Akka iesaucās. — Te alā mājo lieli zvēri.
Zosis metās uz izejas pusi, bet Sprīdītis, kas tumsā redzēja labāk par meža zosīm, viņām uzsauca:
— Nebēdziet! Pie sienas guļ tikai dažas aitas.
Kad zosis bija pieradušas pie alas krēslas, viņas varēja aitas it labi saredzēt. Pēc skaita lielo aitu bars bija zosīm gandrīz līdzīgs, bet bez pieaugušām aitām alā atradās arī daži jēri. Kāds liels auns gariem, izliektiem ragiem likās būs pulka barvedis. Zosis klanīdamās tam tuvojās.
— Dievs palīdz šajā tuksnesī! — viņas teica sveicinādamas, bet lielais auns nekā neatbildēja.
Zosis tādēļ domāja, ka aitām nepatīk viņu klātbūtne alā, un Akka teica:
— Jums varbūt nav pa prātam, ka esam šeit ienākušas, bet vējš mūs atnesa šurp. Visu dienu mūs dzenāja vētra, un tā būtu liela laime, ja mēs drīkstētu šeit pavadīt nakti.
Uz atbildi bija jāgaida ilgi, varēja tikai dzirdēt, ka aitas smagi nopūšas. Akka gan zināja, ka aitas ir ļoti biklas un savādas, tomēr lāgā nezināja, ko tagad iesākt. Beidzot kāda veca aita garu, skumju sagrauztu purnu atbildēja žēlā balsī:
— Neviena no mums neatteiks jums pajumti, bet šeit valda sēras, un mēs jūs nevaram vairs tā uzņemt kā senāk.
— Nerūpējieties mūsu dēļ! — Akka atbildēja. — Ja jūs zinātu, cik daudz esam šodien pārcietušas, tad saprastu, ka jūtamies laimīgas, atradušas kaktiņu, kur pavadīt nakti.
Dzirdot šos vārdus, vecais auns piecēlās.
— Man liekas, jums būtu labāk laisties apkārt pa vislielāko vētru nekā palikt te. Bet, pirms atkal dodaties ceļā, gribam jūs pacienāt ar to labāko, kas mums šeit ir.
Auns noveda zosis pie kādas bedres ar ūdeni, kurai blakus atradās kaudze sakapātu salmu un pelavu, un lūdza zosis ieturēt maltīti.
— Šogad bija barga ziema, — auns teica. — Zemnieki, kam mēs piederam, mums atnesa sienu un auzu salmus, lai mēs nenomirstam badā. Šīs drazas ir viss, kas mums vēl palicis.