Zosis naski metās uz barību. Viņas bija laimīgas par.. savu atradumu un tāpēc labā omā. Viņas gan redzēja, ka aitas nobēdājušās, bet, zinādamas, cik viegli tās iebaidīt, nemaz neticēja, ka draud kādas nopietnas briesmas. Paēdušas zosis taisījās uz guļu. Bet vecais auns piecēlās un nāca tām klāt. Tas izskatījās ļoti savāds. Zosis vēl nekad nebija redzējušas aunu ar tik lieliem, gariem ragiem. Tam bija liela, kaulaina piere, gudras acis, un tas izturējās ļoti cienīgi, kā jau lepns un dūšīgs radījums.
— Es nevaru jums atļaut te pārgulēt, nepateicis, ka šī vieta nav droša, — viņš sacīja. — Nakts viesus mēs pašlaik nevaram uzņemt.
Beidzot Akka sāka saprast, ka lieta nopietna.
— Ja vēlaties, mēs dosimies projām. Bet vai iepriekš nevarat mums pateikt, kas jūs šeit apdraud? Mēs nekā nezinām. Mēs pat nezinām, kur atrodamies.
— Jūs atrodaties uz Mazās Kārļa salas, uz rietumiem no Gotlandes, — teica auns, — un šeit dzīvo tikai aitas un jūras putni.
— Varbūt jūs esat meža aitas? — Akka vaicāja.
— Gandrīz varētu tā sacīt, — auns atbildēja. — Ar cilvēkiem mums maz darīšanu. Kāda Gotlandes ciema zemnieki mums dod barību aukstās un sniega bagātās ziemās, un par to viņiem tiesība paņemt dažas no mums, ja aitu pulks kļūst par lielu. Sala tik maza, ka var uzturēt tikai zināmu lopu skaitu. Mēs dzīvojam alās un citādi tiekam pašas galā.
— Vai tad jūs te dzīvojat cauru ziemu? — Akka gluži izbrīnījusies jautāja.
— Jā, — auns atteica. — Pārtikas te pietiek visam gadam.
— Tad jau jūs esat laimīgākas par citiem aitu pulkiem, — Akka piebilda. — Kāda nelaime tad jums uzbrukusi?
— Pagājušajā ziemā bija gauži auksts. Jūra sasala, un trīs lapsas atnākušas šurp pa ledu un šeit apmetušās. Atskaitot šīs lapsas, te uz salas nav neviena kaitīga zvēra. — Kā tad lapsas uzdrošinās uzbrukt tādiem kustoņiem kā jūs?
— Dienā gan ne, tad es varu savējos aizsargāt, — auns paskaidroja, pakratīdams ragus. — Bet naktīs, kad mēs guļam, viņas ielien alā un uzbrūk mums slepus. Mēs gan pūlamies neaizmigt, bet kā lai iztiek bez gulēšanas. Un tad viņas mums uzbrūk. Citās alās viņas jau noslepkavojušas visas aitas, un tur bija tikpat lieli aitu bari kā šeit.
— Nav patīkami atzīties, ka mēs esam tik bezspēcīgas, — sacīja vecā aitu māte. — Mums klātos daudz labāk, ja mēs būtu rāmas māju aitas.
— Vai jums liekas, ka šonakt lapsas nāks šurp?— jautāja Akka.
— Citādi nav domājams, — vecā aita atbildēja. — Vakarnakt tās bija te un aiznesa vienu jēru. Viņas neliksies ātrāk mierā, kamēr vien kāda no mums vēl būs pie dzīvības. Arī ar citiem aitu bariem tās rīkojas tāpat.
— Bet, ja arī tās nedaudzās aitas, kas vēl palikušas dzīvas, uzturēsies šeit, tad taču nepaies ilgs laiks, līdz jūs visas būsiet pieveiktas, — Akka bažījās.
— Jā, ilgi jau tas vairs nevilksies, — nopūtās vecā aitu māte. — Drīz pienāks laiks, kad te Mazajā Kārļa salā nebūs vairs nevienas pašas aitas.
Akka jutās gauži noraizējusies. Doties atpakaļ vētrā un jūrā nav patīkami, bet tikpat bīstami ir palikt šeit, ja gaidāmi tādi plēsoņas. Pēc brītiņa viņa griezās pie Nilsa.
— Vai tu mums arī šoreiz nevarētu palīdzēt, kā to vairākkārt esi darījis? — Akka vaicāja.
— Jā, labprāt, — zēns atteica.
— Man gan žēl, ka tu nedabūsi gulēt, — Akka turpināja, — bet es tevi ļoti lūdzu, paliec šonakt nomodā un pamodini mūs, kad redzi lapsas tuvojamies, lai mēs laikus varam aizlaisties.
Nilss ar prieku to apsolīja, jo doties laukā tādā vētrā bija daudz bīstamāk. Viņš palīda zem kāda akmens pie alas ieejas, lai būtu aizvējā, un gaidīja.
Pēc kāda laiciņa vētra, šķita, mazinājās. Debess noskaidrojās, un uz viļņiem rotājās mēness stari. Zēns devās pie alas ieejas, lai palūkotos ārā. Ala atradās diezgan augstu klintī, pa kuru šurp veda ļoti stāvs ceļš. Pa šo ceļu lapsām droši vien vajadzēja nākt.
Lapsas nenāca, bet apakšā krastmalā zēns ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņam iedvesa bailes. Lejā smiltīs pie klints pakājes stāvēja daži milži jeb akmens troļļi, gandrīz vai kā cilvēki. Sākumā zēnam likās, ka viņš sapņo. Bet nu viņš tos saredzēja pavisam skaidri. Dažiem bija lielas, apaļas galvas, citiem galvu nemaz nebija. Dažiem bija tikai viena roka, citiem — lieli kupri. Nekā tamlīdzīga zēns vēl nebija redzējis.
Zēnu pārņēma tādas bailes no šiem troļļiem, ka tas gandrīz aizmirsa lapsas. Bet te jau viņš izdzirda skrapstam uz akmeņiem asus nagus. Paskatījies tas ieraudzīja trīs lapsas nākam pa stāvo celiņu.
Tikko zēns manīja, ka viņam darīšana ar īstenību, viņš pilnīgi nomierinājās un nejuta ne mazāko baiļu. Viņam bija tikai žēl modināt zosis un atstāt aitas viņu liktenim. Viņš ieskrēja alā, uzmodināja aunu, to aiz ragiem purinādams, un uzlēca tam mugurā:
— Celies augšā, vecais, pabaidīsim lapsas! — viņš čukstēja.
Nilss mēģināja izturēties, cik vien iespējams, klusi, tomēr lapsas bija troksni izdzirdušas. Pie ieejas tās apstājās un pārdomāja. Noteikti tur iekšā kāds kustējās.
— Nezin vai aitas nav nomodā? — jautāja viena lapsa.
— Ko niekus! Ej vien iekšā! — mudināja otra.
— Viņas taču mums nekā nevar padarīt.
Kad lapsas bija iegājušas dziļāk alā, priekšējā lapsa čukstēja:
— Kam lai ķeramies šonakt klāt?
— Šonakt ņemsim lielo aunu, — teica pēdējā lapsa, — tad mums būs vieglāk tikt galā ar pārējām.
Zēns, sēdēdams auna mugurā, redzēja lapsas tuvojamies.
— Dod krietnu grūdienu ar ragiem taisni uz priekšu, — viņš iečukstēja aunam ausī.
Auns paklausīja, un lapsa vēlās pa kaklu pa galvu uz izejas pusi.