— Tagad dod pa kreisi! — teica zēns, pagriezdams auna galvu vajadzīgā virzienā. Auns deva varenu belzienu, kas trāpīja otrai lapsai sānos. Tā apvēlās vairākas reizes, pirms tika atkal kājās. Zēns no sirds vēlējās atstāt arī trešai lapsai kādu piemiņu, bet tā jau bija gabalā.
— Nu, cerēsim, ka šonakt tām pietiks, — Nilss prātoja.
— Man arī tā liekas, — noteica auns. — Atlaidies vilnā uz manas muguras! Pēc visa šodien pārciestā tu esi pelnījis siltu guļvietu.
ELLES CAURUMS
Sestdien, 9. aprīlī
Nākamajā dienā auns ar zēnu uz muguras apstaigāja salu, kas sastāvēja no vienas vienīgas lielas klints un izskatījās kā liela māja slīpām sienām un plakanu jumtu. Auns uzkāpa vispirms uz jumta, lai parādītu labās ganības, kādas šeit atrodamas. Sala bija aitām tieši kā radīta. Te auga diezgan nabadzīga zāle un mazi, smaržīgi augi, ko aitas ļoti mīl.
No klints augstienes varēja saredzēt daudz ko vairāk nekā tikai ganības.
Vispirms bija redzama visa plašā, zilā jūra, kas tagad, saules staros mirdzēdama, vēla vilni pēc viļņa. Baltas putas šļakstījās tikai ap vienu otru klinti. Tieši uz austrumiem atradās Gotlandes garais krasts un dienvidrietumos Lielā Kārļa sala, kas bija līdzīga Mazajai Kārļa salai. Auns piegāja pie pašas klints malas, un zēns redzēja, ka visa klinšu siena bija sētin nosēta putnu ligzdām. Apakšā zilajos viļņos saticīgi šūpojās dūnu putni — niras un melnās pīles, ķerdami reņģes.
— Šī ir tiešām svētīta zeme, — Nilss sacīja. — Jums, aitām, gan te laba dzīve. — Jā, tas tiesa, šeit ir ļoti skaisti, — vecais auns piekrita. Liekas, viņš gribēja ko piebilst, bet tikai nopūtās. Tad atsāka: — Tikai, ja tu pastaigājies viens pats, tad esi uzmanīgs, ka neiekrīti klinšu plaisās, kas stiepjas pār kalna muguru.
Šis brīdinājums bija vietā, jo dažas no plaisām bija platas un dziļas. Visdziļāko no šīm klinšu plaisām saucot par Elles caurumu. Tas esot vairākus metrus dziļš un vairāk nekā metru plats.
— Ja tur kāds iekrīt, — auns noteica, — tad viņam beigas.
Zēnam šķita, ka šajos vārdos slēpjas kāda dziļāka jēga.
Auns noveda zēnu lejā jūrmalā, un Nilss tagad varēja apskatīt tos milžus, no kuriem naktī bija tik ļoti nobijies. Tie bija lieli klinšu gabali. Auns tos sauca par «raukar». Zēns ilgi tos apbrīnoja. Tie šķita kā akmenī pārvērsti troļļi.
Bet, lai cik jauki te apakšā izskatījās, Nilss tomēr vēlējās doties atpakaļ kalnā. Lejā likās baigi, jo visur bija sastopamas noslepkavoto aitu paliekas. Lapsas šeit mēdza noturēt savus mielastus. Te bija pilnīgi apgrauzti kauli, pa pusei apēsti ķermeņi, kā arī vēl pavisam neaiztiktas aitas. Sirds sažņaudzās, redzot, ka lapsas bija laupījušas aitas nevis pārtikai, bet vienīgi aiz laupītkāres.
Auns neapstājās, bet klusēdams gāja tālāk. Kalnā uzkāpis, viņš palika stāvam un teica:
— Ja kāds gudrs un krietns radījums redzētu visu šo postu, viņš ātrāk neliktos mierā, līdz laupītāji būtu saņēmuši pelnīto sodu.
— Bet lapsām taču arī jādzīvo, — zēns iebilda.
— Tas tiesa, — auns atteica. — Un, ja kāds zvērs nenonāvē vairāk citu dzīvnieku, nekā viņam nepieciešams iztikai, tad viņš var mierīgi dzīvot. Bet šīs te jau ir īsti ļaundari un slepkavas!
— Tiem zemniekiem, kam šī sala pieder, būtu jānāk jums palīgā, — Nilss piebilda.
— Viņi jau vairākas reizes te bijuši. Bet lapsas paslēpjas alās, tā, ka viņas nevar nošaut.
— Ak, veco tēv, jūs taču nedomājat, ka tāds mazs puišelītis kā es varētu tikt ar lapsām galā? — zēns jautāja.
— Kas mazs un apķērīgs, tas daudz ko var, — auns atbildēja.
Vairāk viņi abi par to nerunāja, un zēns devās pie meža zosīm, kuras ganījās kalnā. Kaut gan Nilss to aunam neizrādīja, tomēr aitu liktenis viņu ļoti apbēdināja, un viņš labprāt tām palīdzētu. «Jāparunā ar Akku un zostēviņu Mārtiņu,» viņš domāja, «varbūt viņi varēs dot man kādu labu padomu.»
Mazliet vēlāk baltais zostēviņš paņēma zēnu uz muguras un devās uz Elles cauruma pusi. Bezrūpīgi tas gāja pa atklāto kalna muguru un nemaz nedomāja, ka spilgto, balto spalvu dēļ viņu varētu ieraudzīt jau pa lielu gabalu. Tas bija pavisam savādi. Viņš nemaz nemēģināja slēpties aiz akmeņiem vai augu puduriem, bet mierīgi turpināja savu ceļu, šur tur noraudams pa zāļu stiebram. Vēl savādāk tas izskatījās tāpēc, ka vakarējā vētrā tam laikam bija klājies ļauni. Viņš kliboja ar labo kāju, un kreisais spārns tam kā salauzts vilkās gar zemi.
Zēns gulēja uz viņa muguras un raudzījās zilajās debesīs. Viņš tagad bija tā apradis ar zoss muguru, ka mierīgi varēja stāvēt vai gulēt uz tās. Savā bezrūpībā zostēviņš un zēns, protams, nepamanīja, ka klints augšā uzrāpušās trīs lapsas. Arī lapsas, zinādamas, ka atklātā laukā gandrīz nav iespējams pielavīties zosīm klāt, sākumā nemaz nedomāja zostēviņu vajāt. Bet, tā kā viņām nekā cita nebija, ko darīt, tās beidzot ielīda vienā no garajām spraugām un mēģināja piekļūt pie zostēviņa.
Kad tās vairs nebija tālu no zostēviņa, viņš mēģināja pacelties spārnos. Bet tas viņam neizdevās. Lapsas saprata, ka viņš nevar laisties, un nu tās skrēja ātri uz priekšu. Viņas nemaz vairs necentās slēpties: beidzot tās bija tik tuvu, ka varēja jau sagatavoties lēcienam. Visas trīs tās uzreiz palēcās uz zostēviņa pusi.
Tomēr zostēviņš, likās, beidzamā mirklī bija ko manījis. Viņš pasitās sāņus, un lapsas aizlēca garām. Bet liela nozīme tam nebija, jo viņš tikai mazliet atradās lapsām priekšā un turklāt tas bija klibs. Nabadziņš skrēja, cik vien ātri spēja.