Zēns atmuguriski sēdēja uz zoss muguras un sauca, lapsas ķircinādams:
— Jūs, lapsas, esat no aitu gaļas pārlieku uzbarojušās, jūs jau nespējat noķert pat klibu zosi! — Viņš tās visvisādi kaitināja; lapsas iekarsa un skrēja kā trakas.
Baltais zostēviņš metās tieši uz lielo spraugu. Pie tās nonācis, viņš sasita spārnus un pārlaidās pāri. Tieši tajā brīdī lapsas bija to jau gandrīz sasniegušas.
Ticis pāri spraugai, zostēviņš atkal turpināja skriet. Bet Nilss noglāstīja tā kaklu un teica:
— Nu tu vari atpūsties, zostēviņi
Tai pašā brīdī aiz viņiem atskanēja mežonīgi kliedzieni, nagu skrāpēšanās un vairāku ķermeņu krišana. Lapsas bija pazudušas.
Nākamajā rītā Lielās Kārļa salas bākas uzraugs atrada savu durvju priekšā koka mizas gabalu, uz kuras bija rakstīts līkiem, stūrainiem burtiem:
«Mazās salas lapsas iekritušas Elles caurumā. Steidzieties turp!»
Bākas uzraugs to arī darīja.
XIV DIVAS PILSĒTAS
PILSĒTA JŪRAS DIBENĀ
Sestdien, 9. aprīlī
Iestājās klusa un skaidra nakts. Meža zosis vairs nemeklēja pajumti kādā no grotām, bet gulēja augšā kalnā, un zēns bija nogūlies zosīm blakus sausajā, izkaltētajā zālē.
Mēness spīdēja tik spoži, ka zēns nemaz nevarēja iemigt. Viņš pārdomāja, cik ilgi jau projām no mājām, un, kad sarēķināja, iznāca, ka no ceļojuma sākuma jau pagājušas trīs nedēļas. Viņam iekrita prātā, ka patlaban ir lieldienu sestdiena. «Šonakt taču visas raganas atgriežas mājās no Blokulla kalna,» viņš prātoja smiedamies, jo no rūķīšiem un gariem viņam bija mazliet bail, bet raganām viņš neticēja.
Ja raganas būtu šonakt ceļā, tad viņš tās ieraudzītu. Tik skaidrā naktī būtu saredzams pats vismazākais melnumiņš, kas kustētos gaisā.
Tā debesīs lūkojoties, viņš ieraudzīja kaut ko ļoti skaistu. Diezgan augstu pie apvāršņa īrās pilns, gaišs mēness, un tam pa priekšu laidās liels putns. Viņš nelaidās mēnesim garām, bet likās, it kā laistos tieši no tā laukā. Uz gaišā fona šis putns izskatījās gluži melns, un viņa spārni sniedzās no mēness vienas malas līdz otrai. Putna lidojums bija tik vienmērīgs, ka zēnam likās, putns uz mēness ir uzzīmēts. Viņa ķermenis bija mazs, kakls tievs un garš un arī kājas nokarājās tievas un garas. Tas varēja būt tikai svētelis.
Un tiešām, pēc dažiem mirkļiem svētelis Ermenriķis nolaidās zēnam blakus. Viņš noliecās pār Nilsu un pagrūda viņu ar knābi, lai to uzmodinātu.
Nilss žigli piecēlās.
— Es nemaz negulēju, Ermenriķa kungs, — viņš teica. — Bet kāpēc jūs nakts laikā atrodaties ceļā? Kā klājas Glimingu pilī? Vai jūs vēlaties runāt ar Akkas māti?
— Šī nakts par daudz gaiša gulēšanai, — Ermenriķis atbildēja. — Tādēļ arī laidos šurp uz Kārļa salu, lai apmeklētu tevi, savu draugu Sprīdīti. Kāda kaija man teica, ka tu šonakt esot te. Neesmu vēl pārgājis uz Glimingu pili, bet dzīvoju Pomeranijā.
Zēns neizsakāmi priecājās, ka svētelis viņu uzmeklējis. Kādu laiciņu tie sarunājās kā vecu vecie draugi. Pēkšņi svētelis vaicāja zēnam, vai viņš nevēloties palidot kopā ar to šajā burvīgajā naktī.
Ar lielāko prieku zēns piekrita šim priekšlikumam, ja tikai viņš var būt atpakaļ pirms saules lēkta. Svētelis to apsolīja, un viņi abi devās ceļā.
Atkal Ermenriķis laidās tieši pret mēnesi, arvien augstāk un augstāk; jūra it kā nogrima zem viņiem. Viņi lidoja tik viegli, reizēm likās, tie gaisā stāv uz vietas.
Kad Ermenriķis nolaidās zemē, Nilsam šķita, ka pagājis neilgs laiks, kopš viņi izlidojuši.
Viņi bija nolaidušies vientuļā jūras krastā, ko sedza mīksta un smalka smilts. Uz cietzemes pusi stiepās gara apaugušu kāpu josla. Kāpas gan nebija visai augstas, tomēr aizsedza zēnam skatienu zemes iekšienē. Ermenriķis uzkāpa uz kāda smilšu pakalna, ievilka vienu kāju un dzīrās bāzt knābi zem spārna.
— Kamēr es kādu brīdi atpūšos, tu vari pastaigāties gar jūrmalu, — viņš teica zēnam. — Tikai neapmaldies, lai vari mani atkal atrast!
Zēns vispirms gribēja uzkāpt uz kādas kāpas paraudzīties, kā izskatās zemes iekšienē. Bet pēc dažiem soļiem viņa koka tupele atsitās pret kaut ko cietu. Viņš noliecās un ieraudzīja plānu, rūsas saēstu, gandrīz caurspīdīgu vara naudas gabalu. Tas likās tik nevērtīgs, ka zēns to paspēra ar kāju.
Kad viņš pacēla atkal galvu, tad palika pārsteigts stāvam. Nepilnus divus soļus no viņa slējās tumšs mūris ar lieliem vārtiem, ko rotāja tornis.
Vēl pirms īsa mirkļa, kad viņš noliecās pēc naudas gabala, jūra mirdzēdama gulēja viņa priekšā, bet tagad to aizsedza garš mūris, izrotāts torņiem un tornīšiem, un tur, kur vēl nupat bija jūraszāļu grēda, atvērās lieli mūra vārti.
Nilss saprata, ka šeit notikusi kāda burvība, bet bailes viņam nebija. Tie nebija ne troļļi, ne citi nejaucēni, kurus viņš vienmēr naktīs baiļojās sastapt. Kā mūris, tā arī vārti bija tik krāšņi, ka zēnam radās vēlēšanās paskatīties, kas atrodas aiz tiem.
Zem vārtu velves, ģērbušies raibos, skaistos tērpos, sēdēja sargi un spēlēja kauliņus. Viņi bija tik dziļi nogrimuši savā spēlē, ka nemaz nemanīja zēnu paejam tiem steigšus garām.
Aiz vārtiem atradās liels, gludi izbruģēts laukums. Ap to stāvēja augsti, stalti nami, starp kuriem atvērās garas, šauras ielas.
Laukumā mudžēt mudžēja cilvēki. Vīrieši bija tērpušies zīda drēbēs, virs kurām tie nēsāja garus, ādām apšūtus mēteļus; cepures tiem bija greznotas spalvām, un viņi tās nēsāja uz vienas auss; uz krūtīm viņiem karājās smagas zelta ķēdes. Visi viņi bija tērpušies tik krāšņi, gluži kā karaļi.