Sieviešu galvas segas bija augstas un smailas. Viņas valkāja garas kleitas šaurām piedurknēm. Ģērbušās viņas bija ļoti skaisti, tomēr ne tik grezni kā vīrieši.
Tas tiešām līdzinājās bildēm pasaku grāmatā, ko māte šad tad izņēma no lādes, lai viņam parādītu. Zēns nemaz nespēja ticēt savām acīm.
Bet pati pilsēta bija vēl brīnišķīgāka par cilvēkiem. Katrai mājai bija smaili zelmiņi uz ielas pusi un tik bagātīgi izgreznoti, ka likās savā starpā sacenšamies greznībā. Augstais mūris apjoza visu pilsētu, gluži kā žogs apņem tīrumu. Ielas galā mūris bija rotāts ar tornīšiem. Uz mūra staigāja kareivji; uz krūtīm tiem bija spožas bruņas un galvās spīdošas ķiveres. Apbrīnojot šos jaukumus, Nilss sajuta savādu nemieru:
«Manas acis nekad nav kaut ko tamlīdzīgu redzējušas,» viņš domāja, «un nekad vairs arī to neredzēs.» Viņš nu sāka skriet pilsētā iekšā, augšup un lejup pa ielām.
Ielas bija šauras, bet tās nebija tukšas un drūmas kā citās pilsētās. Visur bija cilvēki. Vecas sievas sēdēja durvju priekšā un vērpa ar vārpstu. Tirgotāju noliktavas un veikali bija atvērti ielas pusē kā gada tirgū. Visi amatnieki strādāja laukā. Vienā vietā gatavoja trānu, citur ģērēja ādas, vēl tālāk vija virves.
Ja vien zēnam būtu bijis laiks, viņš varētu iemācīties visādus amatus. Viņš redzēja ieroču kalējus kaļam plānas krūšu bruņas, zeltkaļi lika dārgakmeņus gredzenos un rokassprādzēs, dzelzs griezēji veidoja dzelzi, kurpnieki lika zoles mīkstām sarkanām kurpēm, zelta vērpēja tina zelta pavedienu un audēji ieauda zīdu un zeltu savos audumos.
Bet zēns nevarēja uzkavēties. Viņš skrēja aizvien uz priekšu, lai apskatītu pēc iespējas vairāk, pirms viss tas atkal izzūd. Krustām šķērsām izstaigājis visu pilsētu, Nilss atkal nonāca pie vārtiem. Aiz tiem atradās jūra un osta ar veclaiku kuģiem, uz kuriem airētāju sēdekļi ieņēma vidu, bet kuģa priekšējā un pakaļējā daļā atradās augstas uzbūves. Daži kuģi uzņēma kravu, citi pašlaik izmeta enkurus. Nastu nesēji un tirgotāji žigli skraidīja šurpu turpu. Visur valdīja moža rosme un dzīvība.
Arī šeit nemiers neļāva zēnam apstāties. Viņš atkal steidzās tālāk pilsētā iekšā un nonāca pie lielā tirgus laukuma. Šeit atradās doma baznīca ar trim augstiem torņiem un dziļiem, akmens tēliem izgreznotiem vārtiem. Doma sienas bija tik bagātīgi izrotātas tēlnieku mākslas darbiem, ka neredzēja nevienu akmeni, kam nebūtu savs izgreznojums. Un kāds žilbinošs krāšņums atvērās, raugoties pa vaļējo portālu! Zelta krucifiksi, apzeltītiem kalumiem pušķoti altāri un priesteri mirdzošos zelta amata tērpos! Tieši baznīcai pretim stāvēja kāds nams ar dzeguļainu jumtu un garu, smailu torni, kas likās aizslienamies līdz pašiem padebešiem. Tas laikam bija pilsētas valdes nams. No baznīcas līdz pilsētas valdes namam visapkārt ap tirgus laukumu stāvēja visskaistākie nami ar dažnedažādiem izrotājumiem un augstiem zelmiņiem.
Nilss no skriešanas bija sakarsis un nokusis. Viņš domāja, ka pašu ievērojamāko jau būs redzējis, un sāka iet lēnāk. Ielā, kurā viņš tagad iegriezās, pilsētas iedzīvotāji droši vien pirka savas greznās drēbes. Ļaudis šeit drūzmējās mazo tirgotavu priekšā, kur tirgotāji izklāja uz galdiem smagus, puķainus zīda tērpus, biezus zelta brokāta audumus, vizošu samtu, vieglus zīda lakatus, smalkas, zirnekļa tīkliem līdzīgas mežģines.
Zēnam lielā ātrumā skrienot pa ielām, neviens to nebija ievērojis. Cilvēki droši vien domāja, ka tiem garām traucas maza, pelēka žurka. Bet tagad, kad tas soļoja lēnām, kāds no tirgotājiem viņu pamanīja un ar zīmēm aicināja klāt pie sava galda.
Sākumā zēns izbijās un gribēja steigties garām, bet tirgotājs māja un smaidīja, un izklāja uz galda zīda audumu, it kā gribēdams viņu pievilināt.
Zēns pakratīja galvu. «Visā savā mūžā nebūšu tik bagāts, ka varēšu nopirkt kaut vienu metru šās drēbes,» viņš nodomāja.
Tagad visās tirgotavās bija viņu ieraudzījuši. Kurp vien viņš palūkojās, visur kāds tirgotājs to aicināja, mādams ar roku. Viņi atstāja savus bagātos pircējus un visu uzmanību pievērsa tikai viņam. Zēns redzēja, kā viņi iesteidzās tirgotavās un iznesa laukā savas visdārgākās mantas un viņu rokas steigā drebēja, izklāstot preces viņa priekšā.
Kad zēns neapstājās un gāja tālāk, kāds tirgotājs pārlēca pāri savam galdam, pieskrēja pie zēna un noklāja pie viņa kājām sudraba brokāta gabalu un visādās krāsās vizošus sienu pārklājus. Zēns nevarēja noturēties nesmējies. Vai tad šis labais cilvēks neredz, ka tāds nabags kā viņš nevar nopirkt tik dārgas lietas. Viņš apstājās un izstiepa pret tirgotāju abas tukšās rokas, lai šie ļaudis redz, ka viņam taču nekā nav, un atstāj to mierā.
Bet tirgotājs pacēla pirkstu, pakratīja galvu un piegrūda zēnam klāt veselu gubu visdārgāko preču.
«Vai tas maz varētu būt, ka viņš to visu pārdod par vienu vienīgu zelta gabalu?» Nilss pats sev jautāja.
Tirgotājs izvilka no kabatas mazu, nodilušu naudas gabalu, to vismazāko, kāds vien var būt, un rādīja to Nilsam. Un savā pārdošanas kārē viņš pielika preču gubai vēl klāt divus smagus sudraba kausus.
Tad zēns sāka meklēt savās kabatās. Kaut gan it labi zināja, ka viņam nav ne plika graša pie dvēseles, viņš meklēja gribot negribot.
Pārējie tirgotāji uzmanīgi raudzījās, kā norisēs darījums, un, kad redzēja zēnu meklējam kabatās, viņi pārlēca pāri saviem galdiem, satvēra tik daudz zelta un sudraba rotu, cik vien viņu rokas varēja saturēt, un piedāvāja tās zēnam. Un visi rādīja zīmēm, ka viņi pret visu šo nevēlas nekā cita kā vienu vienīgu niecīgu grasi.