Zēnam vajadzēja izkratīt vestes un bikšu kabatas, lai parādītu, ka viņam nekā nav. Tad šiem lepnajiem tirgotājiem saskrēja asaras acīs, un zēns sajuta savādu uzbudinājumu, jo viņi izskatījās tik izmisuši. Nilss pārdomāja, vai tiem kaut kā nevarētu palīdzēt, un piepeši viņam ienāca prātā rūsas saēstais vara naudas gabals, ko nesen bija redzējis jūrmalas smiltīs.
Vislielākā steigā viņš skrēja pa ielu lejup. Viņam laimējās, viņš nonāca pie tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija ienācis. Zēns izskrēja laukā un steidzīgi meklēja veco naudas gabalu.
Un tiešām, tur tas arī gulēja, bet, kad viņš to bija pacēlis un gribēja doties atkal atpakaļ pilsētā, tad redzēja tikai jūru savā priekšā. Nebija vairs ne pilsētas mūra, ne vārtu, ne sargu, ne ielu, ne māju, vienīgi tikai jūra.
Zēna acis apmiglojās asarām. Jau pašā sākumā viņam bija licies, ka tas viss, ko viņš redz, nav nekas cits kā kāda māņu rotaļa, bet tad vēlāk tas bija piemirsies. Viņš bija tikai domājis, cik skaists ir viss, ko viņš redz savām acīm. Tagad, kad pilsēta bija nozudusi, zēns jutās dziļi satriekts.
Tai pašā brīdī svētelis pamodās un pienāca viņam klāt. Nilss to nedzirdēja, un putnam vajadzēja viņu pagrūst ar knābi.
— Man liekas, tu guli tikpat cieši kā es, — viņš teica.
— Ak, Ermenriķa kungs, — zēns iesaucās, — kas tā bija par pilsētu, kura nupat vēl še stāvēja?
— Vai tu redzēji kādu pilsētu? — svētelis jautāja. — Es jau teicu, ka esi gulējis un sapņojis.
— Nē, tas nebija sapnis, — atteica Nilss un izstāstīja svētelim visu, ko bija redzējis.
Tad Ermenriķis teica:
— Kas attiecas uz mani, tad tomēr domāju, ka tu, šeit jūrmalā gulēdams, esi to visu sapņojis. Bet negribu noklusēt, ka krauklis Bataki, visgudrākais starp putniem, man stāstīja, ka šajā vietā reiz atradusies pilsēta Vineta. Neviena pilsēta pasaulē nekad neesot bijusi skaistāka un bagātāka par to. Bet nelaimīgā kārtā šīs pilsētas iedzīvotāji kļuvuši lepni un uzdzīves kāri. Un Bataki saka, ka par sodu Vineta negantā vētras laikā nogrimusi jūras dibenā. Bet tās iedzīvotāji nevarot nomirt un arī nedrīkstot izpostīt savu pilsētu. Pa simt gadiem reizi tā uz vienu stundu drīkstot pacelties no jūras dziļumiem visā savā krāšņumā!
— Tas taisnība, — teica Nilss, — jo es to redzēju.
— Bet, kad šī stunda apkārt un pa šo laiku nevienam Vinetā nav izdevies kaut ko pārdot kādam dzīvam radījumam, tad pilsētai atkal jānogrimstot jūras dzelmē. Ja tev, Sprīdīt, būtu bijis kaut visniecīgākais naudas gabals, ar ko samaksāt tirgotājiem, tad Vineta būtu palikusi zemes virsū un tās iedzīvotāji drīkstētu dzīvot un nomirt līdzīgi citiem cilvēkiem.
— Ak, Ermenriķa kungs, — zēns teica, — tagad es zinu, kādēļ jūs nācāt nakts vidū man pakaļ. Jūs domājāt, ka es varu glābt veco pilsētu. Ak, Ermenriķa kungs, es esmu dziļi nelaimīgs, ka man tas nav izdevies!
Viņš paslēpa seju abās rokās un sāka rūgti raudāt. Un grūti bija pateikt, kurš no abiem izskatījās vairāk noskumis, — zēns vai svētelis.
DZĪVĀ PILSĒTA
Pirmdien, 11. aprīlī
Otro lieldienu pēcpusdienā meža zosis ar Sprīdīti bija ceļā un laidās tagad pār Gotlandi.
Lielā sala gluda un līdzena gulēja zem tiem. Zeme te, tāpat kā Skonē, bija sadalīta četrstūros, un viņi redzēja daudz baznīcu un zemnieku māju. Starpība bija tikai tā, ka te lauki mijās ar košām birzīm. Un mājas nebija iežogotas. Toties lielu, lepnu kungu māju te nebija, tāpat arī nemaz nemanīja vecu, torņiem greznotu piļu un plašu parku.
Ceļu pār Gotlandi zosis bija izvēlējušās Sprīdīša dēļ, jo nabaga zēns kopš divām dienām bija gluži pārvērties un neteica neviena paša jautra vārda. Viņš vēl joprojām domāja par skaisto, dīvaino pilsētu, kas tik neparastā kārtā bija parādījusies, un jutās gluži izmisis, ka nebija varējis to glābt. Vispār viņš nemaz tik jūtīgs nebija, bet šoreiz tiešām bēdājās par skaistajām celtnēm un staltajiem cilvēkiem.
Lai gan Akka un zostēviņš Mārtiņš pūlējās Sprīdīti pārliecināt, ka tas, ko viņš redzējis, nav bijis nekas cits kā sapnis, — zēns par to nekā negribēja dzirdēt. Viņš bija cieši pārliecināts, ka redzējis to visu pats ar savām acīm, un šo pārliecību viņam it neviens nespēja atņemt. Viņš staigāja apkārt tik nomākts, ka ceļabiedri sāka par viņu uztraukties.
Bet tad piepeši atlaidās vecā Kaksi un pievienojās zosu baram. Vētra to bija aizdzinusi uz Gotlandi, un viņa bija izkrustojusi visu salu. Beidzot izzinājusi no dažām vārnām, ka viņas biedrenes, meža zosis, atrodoties Mazajā Kārļa salā. Kad nu Kaksi dzirdēja, kas zēnam kait, viņa iesaucās:
— Ja Sprīdītis sēro par kādu vecu pilsētu, gan tad mēs viņu pratīsim uzjautrināt. Nāciet tikai man līdzi, es jūs novedīšu kādā vietā, ko vakar redzēju! Viņam nemaz vairs nevajadzēs bēdāties.
Zosis atvadījās no aitām un devās ceļā. Viņas laidās uz to vietu, ko Kaksi gribēja Sprīdītim parādīt. Un, lai cik noskumis viņš arī bija, viņam tomēr vajadzēja raudzīties lejup uz zemi, pār kuru meža zosis patlaban lidoja.
Un tad viņam likās, it kā šī sala sākumā būs bijusi tāda pati stāva klints kā Mazā Kārļa sala, tikai, protams, daudz lielāka par to. Taču vēlāk tā kaut kādā veidā kļuvusi saspiesta plakana. Droši vien kāds bija paņēmis veltni rokā un ar to nogludinājis salu tāpat, kā mēdz izgludināt maizes mīklu; tikai darbs nebija kārtīgi paveikts līdz galam, jo, kad zosis laidās gar pašu krastmalu, zēns redzēja vairākās vietās augstas, baltas kaļķakmens sienas ar alām un smailām klinšu šķautnēm; taču salas lielākā daļa bija gluda un vietām krastmala pavisam lēzena.