Gotlandē meža zosis pavadīja jauku, mierīgu svētdienas pēcpusdienu. Bija patīkams, rēns pavasaris, koki sētin nosēti lieliem pumpuriem, un pavasara puķes pārklāja pļavas, papeļu slaidie pūpoliņi šūpojās gaisā, un dārziņos, kas atradās ap mazajām mājiņām, skaisti zaļoja ērkšķogu krūmiņi.
Siltums, pumpuru un puķu plauksme bija izvilinājusi cilvēkus uz ceļiem un pagalmos, un it visur, kur bija sapulcējies kāds bariņš, notika rotaļas. Ne tikai bērni vien gāja rotaļās, bet arī lielie. Viņi sacentās, sviezdami akmeņus, un meta gaisā bumbas, kas uzlidoja gandrīz vai līdz meža zosīm. Bija tik līksmi uz visu to nolūkoties, un zēns droši vien būtu priecājies līdzi, ja tikai spētu aizmirst, ka nav varējis glābt seno pilsētu.
Tomēr viņam bija jāatzīst, ka lidojums ir skaists. Gaiss skanēja no jautrām dziesmām; mazi bērni gāja rotaļās un dziedāja. Pat pestīšanas armija bija ceļā. Zēns redzēja veselu baru cilvēku melnos un sarkanos tērpos; šie ļaudis sēdēja mežā uz kāda pakalna, spēlēdami ģitāras un pūzdami ragus. Pa kādu ceļu nāca liels cilvēku pūlis. Pēc viņu lielajiem, zelta burtiem izrakstītajiem karogiem, kas plandīja vējā, Nilss noprata,. ka tā ir pretalkohola savienība. Šie nācēji dziedāja vienu dziesmu pēc otras. Vēl ilgu laiku viņu dziesmas skanēja zēna ausīs.
Vēlāk, atceroties Gotlandi, viņam aizvien vajadzēja domāt par dziesmām un rotaļām.
Ilgu laiku Nilss bija skatījies lejup, kad nejauši pacēla acis. Kas par brīnumu! Viņš nemaz nebija manījis, ka zosis atstājušas salas iekšieni un laidās tagad uz rietumu krastu. Plašā, zilā jūra pletās viņa priekšā. Tomēr ne jūra viņu valdzināja, bet gan pilsēta, kas atradās ūdens malā.
Zosis laidās no austrumiem, saule slīdēja lejup rietumos. Kad viņas tuvojās pilsētai, tās mūri un torņi, augstie, smailie zelmiņi un baznīcas izskatījās gluži melnas pret gaišajām rieta debesīm. Zēns tāpēc nevarēja īsti saskatīt pilsētu, un dažus mirkļus domāja, ka šī pilsēta ir tikpat krāšņa kā tā, ko bija redzējis lieldienu naktī.
Kad viņi laidās tālāk, zēns redzēja, ka pilsēta sastāv no mazām, zemām koka mājiņām; šur tur vēl pacēlās augsti smailjumti un veclaiku baznīcas. Nami bija balti krāsoti, tomēr bez kādiem izgreznojumiem, bet, tā kā zēns vēl nesen kā bija aplūkojis nogrimušo pilsētu, tad viņš viegli varēja iedomāties, kā šīs mājas izskatījušās senāk: dažas laikam bija rotātas kolonām, citas izdaiļotas ar melnu vai baltu marmoru. Gluži tādā pašā stāvoklī atradās vecās baznīcas. Vairums bija bez jumtiem un tukšām iekštelpām. Logi bez rūtīm, grīda apaugusi ar zāli, gar sienām vijās efejas. Tomēr Nilss zināja, kādas senās dienās izskatījušās šīs baznīcas: sienas gleznām un mākslas darbiem rotātas, altāros zeltīti krusti, un priesteri, ģērbušies zeltā austos svārkos, pildīja savu amatu.
Zēns noraudzījās uz šaurajām ielām, kas šajā svētku vakarā izskatījās kā izmirušas. Bet viņš zināja, ka senāk šīs ielas bijušas staltu cilvēku pārpilnas. Viņš zināja, ka ielas līdzinājušās plašām darbnīcām, kur kustēt kustējušies daždažādi amatnieki.
Bet Nilss Holgersons nemaz neredzēja, ka šī pilsēta arī vēl šodien ir skaista un ievērojama. Viņš neredzēja ne skaistās mājiņas ar melnām sienām, baltiem stūriem un sarkanām pelargonijām aiz mirdzoši spodrajām logu rūtīm nomaļu ieliņās, viņš neievēroja ne krāšņos dārzus un alejas, ne skaistām vītnēm apaugušās drupas. Viņa acis tā bija apžilbušas no pagātnes spožuma, ka tagadnē viņš vairs nevarēja saredzēt nekā laba.
Meža zosis divas trīs reizes pārlaidās pār pilsētu, lai Sprīdītis labāk varētu visu aplūkot. Beidzot viņas apmetās uz kādas baznīcas drupām, kas bija apaugušas ar zāli, lai še pavadītu nakti.
Zosis jau gulēja, bet Sprīdītis vēl aizvien bija nomodā un noraudzījās gaiši sārtajās rieta debesīs. Kādu laiciņu tā sēdējis, viņš vairs nebēdājās, ka nav varējis izglābt nogrimušo pilsētu.
Nē, tagad, vērodams šo pilsētu, viņš to vairs nevēlējās. Ja tā pilsēta, ko viņš bija redzējis, nebūtu jūrā nogrimusi, tad pēc kāda laika tā varbūt izskatītos tikpat panīkusi kā šī. Varbūt arī Vineta nebūtu varējusi turēties pretim laikam un iznīcībai un būtu kļuvusi līdzīga šai pilsētai ar baznīcām bez jumtiem, vienkāršām mājām bez kādiem izgreznojumiem, un vienmuļām, tukšām ielām. Bija labāk, ka tā atradās kaut kur noslēpumainā dziļumā visā savā greznībā.
«Varbūt tiešām labāk, ka noticis tā,» Nilss sevī nodomāja. «Man pat šķiet, ja es tagad spētu nogrimušo pilsētu glābt, tad to vairs nedarītu.» Un viņš vairs nesēroja par nozudušo pilsētu.
Ir daudz cilvēku, kas tā domā, tāpēc, ka viņi vēl jauni. Bet, kad cilvēks kļūst vecs un pierod apmierināties ar mazumiņu, tad priecājas vairāk par šeit esošo Visbiju nekā par skaisto Vinetu, kas atrodas jūras dzelmē.
XV TEIKA PAR SMOLANDI
Otrdien, 12. aprīlī
Meža zosis bija laimīgi pārlaidušās pār jūru un apmetušās Čustas novadā, Smolandes ziemeļos. Liekas, Gustas novads nav varējis izšķirties par to, vai grib būt zeme vai ūdens. Līči iespiežas zemes iekšienē un sadala to salās un pussalās, šaurumos un zemesmēlēs. Tikai kalni un pakalni spējuši turēties pretim uzmācīgajai jūrai. Visa zemiene te paslēpta zem ūdens.