Kad meža zosis atlaidās no jūras puses, bija vakars un paugurainais apvidus tik skaisti pletās starp mirdzošajiem līčiem. Uz salām zēns šur un tur saskatīja būdiņas un mājiņas, un, jo tālāk viņi nokļuva zemes iekšienē, jo lielāki un ērtāki kļuva cilvēku mājokļi. Beidzot redzēja lepnas, baltas muižas ēkas. Ūdens malā pa lielākai daļai garās rindās auga koki, aiz tiem atradās druvas, bet augšā mazos paugurus atkal klāja koki. Zēnam ienāca prātā Blekinga. Arī te bija tāds pats novads, kur zeme un jūra sastopas skaisti un miermīlīgi, it kā rādīdamas viena otrai tikai to, kas tām vislabākais.
Meža zosis apmetās uz kādas kailas saliņas dziļajā Zosu līcī. Uzmetot acis krastmalai, zosis redzēja, ka pavasaris krietni pavirzījies uz priekšu, kamēr viņas uzturējušās salās. Lielie, krāšņie koki gan vēl nebija salapojuši, bet pļavas to pakājē bija sētin nosētas ar baltām anemonēm, dzeltenām zeltstarītēm un zilām vizbulītēm.
Kad meža zosis ieraudzīja šo puķu segu, viņas satrūkās, jo baidījās, vai nav par ilgu uzturējušās zemes dienviddaļā. Akka nolēma, ka jau rīt jādodas tālāk uz ziemeļiem pār Austrumjetlandi.
Tātad zēns nekā daudz nedabūs apskatīt, un viņš tiešām noskuma. Ne par kādu citu novadu viņš nebija tik daudz dzirdējis runājam kā par Smolandi un ļoti vēlējās to apskatīt pats savām acīm.
Pagājušajā vasarā Nilss bija ganījis zosis kādam zemniekam Jurdbergas tuvumā. Tur viņš gandrīz katru dienu sastapās ar diviem nabadzīgiem Smolandes bērniem, kuri arī bija zosu gani. Šie bērni viņu aizvien kaitināja un ķircināja ar savu Smolandi.
Viņš gan nevarēja teikt, ka zosu gane Oze būtu viņu kaitinājusi. Nē, viņa bija par daudz saprātīga. Bet viņas brālis, mazais Matss, ķircināšanā bija meistars.
— Zosu gan Nils, vai tu zini, kas noticis, kad radīja Smolandi un Skoni? — viņš jautāja, un, kad Nilss atbildēja, ka nezina, zēns žigli sāka stāstīt seno tautas
pasaku:
— Jā, tas notika tajā laikā, kad dievs radīja zemi. Tieši tad, kad viņa rokas bija darba pilnas, gāja garām svētais Pēteris. Viņš palika stāvam un kādu laiciņu noraudzījās, kā debesu tēvs strādā. Tad viņš jautāja, vai tas esot grūts darbs.
«Nu, sevišķi viegls vis nav,» dievs atbildēja. Svētais Pēteris lūkojās vēl kādu brīdi, un, kad redzēja, cik viegli dievs izveido vienu zemes gabalu pēc otra, viņam pašam arī iekārojās izmēģināt roku.
«Varbūt tu vēlētos maķenīt atdusēties?» viņš teica debesu tēvam, «es pa to laiku pastrādātu tavā vietā.» Bet dievs tā nebija mierā.
«Nezinu vis, vai tu pratīsi šo mākslu tā, lai varētu turpināt, kur es pabeidzu.»
Tad svētais Pēteris sadusmojās un teica, ka viņš tikpat labi varot radīt zemi kā pats debesu tēvs.
Tieši tajā brīdī dievs bija sācis radīt Smolandi. Tā vēl nebija ne pusē gatava, bet varēja jau redzēt, cik brīnišķīgi skaista un auglīga tā kļūs. Bet debesu tēvam bija grūti Pēterim kaut ko atsacīt, turklāt viņš domāja, ka tik labi iesāktu darbu neviens vairs nevarēs sabojāt. Tāpēc viņš teica:
«Nu labi! Izmēģināsim, kurš no mums prot labāk strādāt šādu darbu. Tā kā tu esi iesācējs, tad turpini manu darbu, bet es radīšu citu, jaunu novadu.»
Svētais Pēteris bija ar mieru, un abi devās katrs pie sava darba.
Debesu tēvs pavirzījās vairāk uz dienvidiem un sāka radīt Skoni. Nepagāja ilgi, un tā jau bija gatava. Dievs nu jautāja svētajam Pēterim, kā sokoties, un aicināja to apskatīt viņa darbu.
«Es jau sen esmu pabeidzis,» svētais Pēteris atteica, un no viņa balss varēja dzirdēt, cik ļoti viņš pats apmierināts ar savu darbu.
Kad svētais Pēteris redzēja Skoni, viņam bija jāatzīstas, ka par šo zemi var teikt tikai labu vien. Tā bija auglīga un viegli apstrādājama, līdzena, gandrīz bez kalniem. Varēja redzēt, ka dievs bija vēlējies darīt šo zemi cilvēkiem īsti patīkamu.
«Jā, šī zeme ir laba,» svētais Pēteris sacīja. «Bet man liekas, ka manējā tomēr labāka.» «To tūliņ redzēsim,» dievs atbildēja. Kad svētais Pēteris ķērās pie darba, zeme ziemeļos un austrumos jau bija gatava. Dienvidu un rietumu daļa nu bija viņa darbs. Kad debesu tēvs redzēja, kā Pēteris strādājis, viņš izbijies apstājās un izsaucās: «Ko tu te esi izdarījis, svēto Pēter?» Pēteris pats raudzījās gluži apjucis. Viņš bija iedomājies, ka zemei nekas nav tik labs kā siltums. Tāpēc bija sakrāvis akmeņus un klintis lielās kaudzēs un tā radījis augstu, kalnainu zemi, domādams, ka tādējādi tā būs saulei tuvāk un saņems no tās daudz vairāk siltuma. Uz šiem akmens kalniem viņš bija uzbēris plānu zemes kārtiņu, cerēdams, ka nu viss ir labākā kārtībā. Bet, kamēr viņš atradās Skonē, bija nolijis spēcīgs lietus, un ar to pietika, lai redzētu, cik vērts ir viņa darbs. Kad debesu tēvs nāca apskatīt svētā Pētera radīto zemi, auglīgā augsne it visur bija noskalota un nu rēgojās tikai kaili kalni. Dažās vietās gan vēl akmeņus sedza viegla māla un grants kārtiņa, bet arī te bija redzams, ka zeme par daudz liesa, lai varētu augt kas cits kā vienīgi paegļu krūmāji, priedes, sūnas un virši. Tikai ūdens bija visur pārpilnībā. Tas piepildīja visas aizas un iedobumus, visur redzēja ezerus, strautus un upes, nemaz jau nerunājot par dīķiem un purviem, kas pārklāja plašus zemes gabalus. Ļaunākais bija tas, ka ūdens nebija sadalīts vienlīdzīgi: dažās vietās tā bija papilnam, citur atkal trūka, tā, ka lieli lauki gulēja izkaltuši un neauglīgi un pie mazākās vēsmas putekļi grieztin griezās pa gaisu.
«Kas gan tev bija prātā, kad tu radīji šo zemi?» debesu tēvs jautāja.