Svētais Pēteris atvainojās, viņš esot gribējis padarīt šo zemi pēc iespējas augstāku, lai tā saņemtu vairāk saules siltuma.
«Bet tad tā daudz cietīs no nakts salnām,» radītājs atteica, «jo arī aukstums nāk no debesīm. Baidos, ka tas mazumiņš, kas te varēs uzaugt, nosals.»
Par to svētais Pēteris nebija domājis.
«Jā, tā būs liesa, nakts salnu piemeklēta zeme,» noteica debesu tēvs. «Te nu nekā vairs nevar līdzēt.»
Kad mazais Matss savā stāstā bija nonācis tik tālu, mazā zosu gane Oze viņu aizvien pārtrauca.
— Nevaru paciest, mīļo Mats, — viņa pukojās, — ka tu aizvien par Smolandi stāsti tik slikti. Tu pavisam aizmirsti, cik daudz tur ir arī labu un auglīgu vietu. Atceries tikai Meres novadu pie Kalmaras līča! Man gan gribētos zināt, vai vēl kaut kur atrodami tik trekni un bagāti kviešu lauki kā tur? Tur taču plešas druva pie druvas, gluži tāpat kā Skonē. Tur ir tik lieliska augsne, un es gribētu zināt, kas gan tādā zemē nepadotos.
— Nevaru tur nekā līdzēt, — mazais Matss taisnojās. — Es jau tikai stāstu tā, kā pats esmu dzirdējis stāstām. Bet es esmu dzirdējusi ļaudis runājam, ka tik skaista un auglīga piekraste kā Čusta nekur vairs neesot atrodama. Padomā tikai, cik daudz tur līču un pakalnu un cik daudz tur bagātu māju un biržu! — Oze nerimās.
— Jā, tas tiesa gan! — arī mazais Matss piebalsoja.
— Un vai tad tu nemaz vairs neatceries, — Oze turpināja, — ko skolotāja mums stāstīja? Tik skaists un tik biezi apdzīvots apvidus kā tā Smolandes daļa, kas atrodas uz dienvidiem no Veternas, nekur visā Zviedrijā vairs neesot sastopams. Atceries tikai jauko ezeru un dzeltenos smilšu paugurus piekrastē, atceries tikai Grennu un Jenčepingu ar sērkociņu fabrikām, atceries Munkezeru un Huskvarnu un visus lielos uzņēmumus, kas tur atrodas.
— Jā, tas nu gan tiesa,— mazais Matss vēlreiz piebalsoja.
— Un atceries vēl Visinga salu ar tās drupām, mīļo Mats, un ozolu mežu ar visām vēsturiskām vietām! Padomā par ieleju, kur iztek Emupe, neaizmirsti, cik daudz tur ciemu, ūdensdzirnavu un koku fabriku, un zāģētavu!
— Jā, tā jau nu ir! — piekrita mazais Matss gluži noskumušu seju.
Pēkšņi Matss pacēla galvu.
— Bet mēs, nudien, esam muļķi! — viņš tad piepeši iesaucās. — Tas taču viss atrodas tajā Smolandes daļā, ko mīļais debesu tēvs radījis, tajā zemes daļā, kas jau
bija gatava, kad ieradās svētais Pēteris un uzsāka savu radīšanas darbu. Tad jau viss pareizi, jo debesu tēva radītajā zemē vajadzēja visam būt skaistam un labam. Bet svētā Pētera radītā Smolandes daļā gan izskatās gluži tā, kā stāsta vecā teika. Nav jābrīnās, ka debesu tēvs bija gaužām noskumis, kad to ieraudzīja, — Matss turpināja. — Taču svētais Pēteris pats nemaz daudz par to nebēdājās, gluži otrādi, viņš pat mēģināja mīļo dieviņu mierināt.
«Neņem to tā pie sirds!» viņš teica. «Pagaidi maķenīt, kamēr būšu radījis tādus ļaudis, kas spēj apstrādāt purvājus un līst līdumus.»
Bet tad nu dievs zaudēja pacietību.
«Nē, nē! Ej uz Skoni, kur esmu radījis labu, viegli apstrādājamu zemi, un radi skoniešus, bet smolandiešus es pats gribu radīt!»
Un tad dievs radīja smolandieti, možu un pieticīgu, jautru un centīgu, uzņēmīgu un krietnu, lai viņš varētu pārtikt savā nabadzīgajā zemē.
Kad mazais Matss nonāca tik tālu, viņš apklusa, un viss būtu noritējis labi, ja vien Nilss varētu nociesties, neiejautājies, kā svētajam Pēterim veicies ar skoniešu radīšanu.
— Nu, kā tu pats domā? — mazais Matss atcirta tik zobgalīgi, ka Nilss tūdaļ metās viņam virsū ar paceltām dūrēm. Bet Matss bija mazs puisītis, un gadu vecākā Oze žigli skrēja viņam palīgā. Viņa bija ļoti labsirdīga, bet, kad aiztika viņas brālīti, tā kļuva kā lauvu māte. Ar meiteni kauties Nilss Holgersons negribēja, tāpēc pagrieza tiem muguru, aizgāja un visu dienu vairs nepaskatījās uz viņu pusi.
XVI VĀRNAS
MĀLA PODS
Smolandes dienvidrietumu daļā atrodas Sennerbu novads. Zeme tur diezgan līdzena un vienveidīga. Ja redz šo novadu ziemā, tad viegli var ienākt prātā doma, ka zem sniega segas guļ uzarti tīrumi, sazēluši rudzu un nopļauti āboliņa lauki, kā jau tas līdzenumos mēdz būt. Bet, kad aprīļa sākumā Sennerbu novadā beidzot nokūst sniegs, izrādās, ka tas sedzis tikai smilšainus viršu laukus, kailus klintājus un lielus tīreļus. Šur tur gan var ieraudzīt arī pa apartam tīrumam, taču tie ir tik mazi un niecīgi, ka acs tos tikko spēj saskatīt. Vietumis manāmas mazas, pelēkas vai sarkanas zemnieku mājiņas, bet tās pa lielākai daļai paslēpušās bērzu puduros, it kā tām būtu bail rādīties cilvēku acīm.
Tur, kur Sennerbu novads robežo ar Hallandi, atrodas plašs, smilšains viršu klajums, tas ir tik liels, ka, stāvot šajā malā, otru malu nemaz nevar saskatīt. Visā plašajā klajumā neredz nekā cita kā tikai viršus, un nebūtu viegli ieaudzēt šeit citus augus. Vispirms tad vajadzētu iznīdēt viršus, kuriem gan ir tikai mazi, sarukuši stumbriņi, sīki zari un sakropļotas lapas, tomēr tie iedomājas esam koki. Tāpēc arī izturas kā īsti koki, gluži kā mežs aizņem plašus novada laukus, turas saderīgi kopā un izdeldē visus citus augus, kas gribētu šeit iespiesties.
Vienīgā vieta, kur virši nav galvenie valdnieki visā klajumā, ir kāds zems, akmeņains paugurs, kas stiepjas pāri visam viršu laukam. Tur aug paegļu krūmi, sērmūkšļi un vairāki lieli, skaisti bērzi.
Tajā laikā, kad Nilss Holgersons ceļoja meža zosīm līdzi, šajā novadā atradās arī kāda maza mājiņa ar nelielu, uzartu lauku, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ mājiņas iedzīvotāji bija aizgājuši projām. Mājiņa bija tukša un tīrums nekopts.
Atstājot savu mājiņu, īpašnieki gan bija rūpīgi noslēguši krāsns spelti, logus un durvis. Bet viņiem nebija ienācis prātā, ka viena loga rūts izsista un caurums aizbāzts ar lupatām. Pāris vasarās pēc. dažām krietnām lietus gāzēm lupatas bija satrūdējušas un izirušas, un beidzot kādai vārnai bija izdevies izvilkt tās no loga cauruma.