Akmens paugurs viršu laukā nebija tik vientuļš, kā likās, to apdzīvoja liela vārnu saime. Visu gadu vārnas tur, protams, neuzturējās. Ziemā vārnas devās uz dienvidiem, bet rudenī tās Jetlandē lidoja no viena tīruma uz otru, uzknābādamas labības graudus, vasarā dzīvoja Sennerbu novadā, sadalījās pulciņos pa zemnieku mājām un pārtika no ogām, olām un jauniem putnēniem. Taču ik pavasari, kad tām bija jādomā par ligzdām un olu dēšanu, tās atkal atgriezās šajā viršiem apaugušajā klajumā.
Vārna, kas bija izvilkusi lupatu no loga cauruma, saucās Garma Baltspalve. Bet viņu citādi nesaukāja kā par Tūļu vai Miegamici, vai arī Tūļu-Miegamici, jo viņa bija neveikla un neapķērīga, un visi to izsmēja. Tūļa-Miegamice bija lielāka un stiprāka par citām vārnām, tomēr visas pārējās par viņu zobojās. Nelīdzēja arī tas, ka viņa bija cēlusies no vecas, iecienītas cilts. Taisnību sakot, viņai vajadzētu būt visas lielās vārnu saimes barvedei, jo šis gods jau no senseniem laikiem bija aizvien piekritis vecākajai baltspalvu vārnai. Bet, iekams Tūļa-Miegamice ieraudzīja dienas gaismu, viņas cilts bija zaudējusi varu, un tagad šis gods tika piešķirts kādam cietsirdīgam vārnu virsaitim, vārdā Viesulis.
Barvežu maiņa bija notikusi tādēļ, ka vārnas uz akmens paugura gribēja grozīt dzīves veidu. Daudzi droši vien domā, ka visu vārnu dzīves veids ir vienāds. Tomēr tāds uzskats ir maldīgs. Ir veselas vārnu ciltis, kas dzīvo godīgi un pārtiek tikai no graudiem, tārpu kāpuriem un jau kritušiem dzīvniekiem. Bet ir arī tādas vārnas, kas dzīvo kā īsti laupītāji; tās uzbrūk jauniem zaķēniem, maziem putniem un izlaupa katru putnu ligzdu, kas vien gadās ceļā.
Vecās Baltspalves bija arvien bijušas stingras un mērenas. Kamēr vara atradās viņu rokās, visas vārnas bija spiestas tā izturēties, ka neviens tām nevarēja pārmest kādu ļaunu darbu. Bet vārnu bija ļoti daudz, un viņu vidū valdīja liela nabadzība. Ilgāku laiku tik bargs dzīves veids tām likās neciešams. Viņas tad sacēlās pret Baltspalvēm, atņēma tām varu un atdeva to Viesulim, kas bija plaši pazīstams kā bīstams laupītājs un ligzdu postītājs un ko ļaunprātībā pārspēja vienīgi viņa paša sieva Vēja Brāzma. Jaunā virsaiša vadībā vārnas bija tapušas tik lielas laupītājas, ka no tām vairāk baidījās nekā no vanagiem un kalnu ūpjiem.
Protams, Tūļai-Miegamicei vairs nebija nekādas varas. Viss vārnu pūlis vienbalsīgi nosprieda, ka viņa nemaz neesot līdzīga saviem slavenajiem priekštečiem un barvedes amatam nemaz nederot. Viņu vispār vairs nemaz neievērotu, ja vien tā pastāvīgi neizdarītu kādu muļķību. Gudrākās vārnas dažkārt spriedelēja, ka Tūļas-Miegamices stulbums esot tās laime, jo Viesulis un Vēja Brāzma senās vadoņu cilts pēctecei citādi vis neļautu palikt šai vārnu barā.
Tagad turpretim tie abi izturējās laipni pret Tūļu-Miegamici un labprāt ņēma to līdzi savos sirojumos, jo tad visas citas vārnas varēja redzēt, cik lielā mērā tie abi pārāki un veiklāki par Tūļu-Miegamici.
Vārnas nezināja, ka lupatas no cauruma logā izvilkusi Tūļa-Miegamice, un, ja tas būtu viņām zināms, tās justos ārkārtīgi pārsteigtas. Viņas nekad nevarētu iedomāties, ka Tūļa-Miegamice spētu būt tik uzņēmīga un uzdrošinātos tuvoties cilvēku mājoklim. Tūļa-Miegamice noslēpumu neatklāja, jo tai bija savi iemesli. Viesulis un Vēja Brāzma gan dažas dienas bija izturējušies laipni pret viņu, taču tas notika tikai citu putnu klātbūtnē un turklāt dienas laikā; bet reiz kādā ļoti tumšā naktī, kad citi putni jau bija novietojušies naktsguļai un sēdēja savos zaros, Tūļai-Miegamicei pēkšņi uzbruka divas vārnas un to gandrīz vai noknāba. No tās reizes viņa vakaros, kad jau bija satumsis, aizvien mēdza uzmeklēt savu guļvietu mazajā mājiņā.
Gadījās, ka kādā pēcpusdienā, kad vārnas jau bija salaidušās Vārnu paugurā, tās atrada kaut ko visai neparastu. Tūļa-Miegamice, Viesulis un vēl dažas citas aizlaidās uz kādu prāvu bedri viršu lauka malā. Tā bija parasta grantsbedre, bet vārnas nespēja apmierināties ar tik vienkāršu atrisinājumu, tās laidās turp un pārcilāja vai katru prāvāku smilšu graudu, lai izdibinātu, kādam nolūkam cilvēki šo bedri izrakuši. Kamēr tās rosījās pa bedri, pēkšņi nobruka viena bedres mala. Vārnas tūliņ devās turp. Viņām laimējās, jo nobrukušo akmeņu un grants vidū tās pamanīja diezgan prāvu māla podu, ko sedza koka vāks. Putni, protams, gribēja zināt, vai tur kas iekšā, un mēģināja izknābt podā caurumu un nocelt vāku, taču ne viens, ne otrs tiem neizdevās.
Kā bez padoma tie nu stāvēja ap māla podu un pētīja to no visām pusēm, kad piepeši izdzirda kādu balsi:
— Hei, vārnas, vai man jums palīdzēt?
Vārnas žigli atskatījās un ieraudzīja bedres malā lapsu, kas lūkojās lejup. Kas zīmējās uz krāsu un augumu, lapsa kūmiņš bija varen glīts, tā bija viena no visskaistākām lapsām, ko putni jebkad redzējuši. Kūmiņa vienīgā nelaime bija tā, ka tas pazaudējis vienu ausi.
— Ja tev patiktos mums šoreiz izpalīdzēt, — sacīja Viesulis, — mēs nekā neteiktu.
Pēc šiem vārdiem vārna pameta bedri, un citi putni tai steigšus sekoja. Lapsa nu ielēca bedrē, aplūkoja podu, paraustīja koka vāku, bet arī kūmiņam neizdevās podu atvērt.
— Vai vari iedomāties, kas tur iekšā? — Viesulis jautāja.
Lapsa valstīja podu šurp un turp, uzmanīgi klausoties. — Tur iekšā nav nekas cits kā sudraba nauda! — viņa sacīja.
Tas bija vairāk, nekā vārnas cerēja.
— Vai tev tiešām liekas, ka tas varētu būt sudrabs? — tās jautāja, un acis tām iedegās karstā iekārē. Jo, lai cik savādi tas arī izliktos, nav nekā cita pasaulē, ko vārnas mīlētu vairāk par sudraba naudu.