— Paklausieties jel, kā tur iekšā skan! — sacīja lapsa un vēlreiz sāka valstīt podu.
— Nevaru tikai iedomāties, kā lai tai piekļūstam.
— Ak, tas nekādi nav iespējams! — vārnas žēlojās.
Lapsa pakasīja galvu ar kreiso ķepu un pārdomāja.
Varbūt tagad ar vārnu palīdzību izdotos dabūt savā varā mazo puišeli, kas aizvien prata tik veikli izšmaukt viņas nagiem.
— Es gan zinu kādu, kas prot podam nocelt vāku, — kūmiņš beidzot sacīja.
— Kas tas ir? Kur viņš atrodas? — sauca vārnas un savā lielajā ziņkārē atkal salaidās bedrē.
— To es jums labprāt pateikšu, ja vien apsolāt viņu vēlāk atstāt man.
Un tagad lapsa pastāstīja vārnām par Sprīdīti un teica, ja vien vārnām izdotos dabūt viņu šurp, Sprīdītis katrā ziņā pratīšot nocelt podam vāku. Bet par šo padomu kūmiņš prasīja, lai vārnas puišeli vēlāk atdod viņam. Tā kā vārnām nebija ne mazākā iemesla Sprīdīti žēlot, viņas to arī apsolīja.
Norunāt bija viegli, bet daudz grūtāk uzzināt, kur Sprīdītis un meža zosis pašlaik atrodas.
Piecpadsmit vārnu pavadībā Viesulis nu devās ceļā un paziņoja, ka drīz vien būšot atpakaļ. Bet aizritēja diena pēc dienas, taču vārnas uz Vārnu paugura nevarēja viņu sagaidīt pārnākam.
VĀRNU LAUPĪJUMS
Trešdien, 13. aprīlī
Trešdien mazā gaismiņā meža zosis bija kājās, lai sagādātu sev brokastis pirms ceļojuma uz Austrumjetlandi. Saliņa Zosu līcī, kur tās bija pavadījušas nakti, bija neliela un kaila, tomēr visapkārt ūdenī auga dažādas zāles, un no tām zosis varēja pārtikt. Zēnam klājās ļaunāk, jo te viņš nevarēja sadabūt nekā ēdama.
Kad viņš, izsalcis un rīta dzestrumā drebinādamies, raudzījās visapkārt, tas pēkšņi pamanīja divas vāverītes, kas rotaļājās kokos turpat netālu uz kādas klinšu saliņas. Viņam nu iešāvās prātā, ka varbūt vāverītēm būs kaut kas palicis pāri no ziemas krājumiem, un zēns lūdza balto zostēviņu, lai pārnes viņu uz zemesragu, viņš gribot palūgt vāverītēm dažus riekstus.
Zostēviņš Mārtiņš tūliņ pārpeldēja līci; bet par nelaimi abas vāverītes bija tā aizrāvušās savā rotaļā un gaiņāja viena otru, ka tām nemaz neatlika laika uzklausīt zēnu. Viņas aizvien vairāk virzījās iekšā krūmājos. Zēns žigli skrēja tām pakaļ un drīz vien bija nozudis no zostēviņa redzesloka. Mārtiņš mierīgi gulēja ūdens malā un gaidīja zēnu atgriežamies.
Zēns brida pāri pļavai, kur anemones bija tik augstu izstiepušās, ka sniedzās tam gandrīz vai līdz zodam. Te pēkšņi viņš sajuta, ka to no mugurpuses kāds sagrābj un mēģina pacelt gaisā. Viņš strauji pagriezās un ieraudzīja vārnu, kas bija saķērusi tā kreklu. Zēns pūlējās atsvabināties, bet, pirms tas viņam izdevās, piesteidzās vēl otra vārna, ieķērās viņa zeķē un norāva zēnu zemē.
Ja Nilss Holgersons tūliņ būtu saucis pēc palīga, baltajam zostēviņam droši vien izdotos viņu atbrīvot, bet zēns domāja, ka viņam pašam jātiek galā ar pāris vārnām. Viņš spārdījās un grūda putnus projām, bet vārnas nepadevās, un tām tiešām izdevās Nilsu pacelt gaisā. Savu laupījumu viņas nesa tik neuzmanīgi, ka zēna galva spēji atsitās pret koka stumbru. Viņš dabūja krietnu belzienu pa galvu, tā, ka sametās melns gar acīm un uz mirkli zēns zaudēja samaņu.
Kad viņš atkal atvēra acis, tad atradās augstu gaisā. Tikai lēni viņš atguva apziņu un sākumā pat neatjēdza, kur atrodas, tāpat acis lāgā nevarēja saskatīt apkārtni. Kad viņš palūkojās lejup, tam likās, ka tur izklāta liela vilnas sega, kurā ieausti prāvi, nevienādi, zaļi un brūni raksti. Tā bija ļoti bieza un krāšņa sega, tikai zēns sevī nožēloja, ka sega visai cietusi. Visa milzīgā sega tiešām izskatījās kā saplosīta, tai pāri stiepās garas svītras, un vietām lieli gabali bija norauti nost. Visdīvainākais, ka sega it kā bija pārklāta pār lielu spoguli, jo tur, kur redzēja caurumus un svītras, visur spīdēja vizuļojošs spogulis. Tad pie apvāršņa parādījās uzlecošā saule. Pēkšņi visi caurumi un svītras lielajā segā sāka zaigot zeltā un purpurā. Tas izskatījās tik lieliski, ka zēns no visas sirds priecājās par brīnišķīgo krāsu rotaļu, kaut gan labi nesaprata, ko viņa acis tur apakšā saredz. Tagad vārnas sāka doties lejup, un nu tikai viņš pamanīja, ka milzīgā sega zem viņa ir zaļiem skuju un kailiem lapu kokiem klāta zeme, bet caurumi un svītras — mazi ezeri un līči.
Nilsam ienāca prātā, ka pirmo reizi, uz zoss muguras laižoties pāri Skonei, viņam bija licies, ka redz lejā lielu, rūtainu lakatu. Bet kā gan sauca šo zemi, kas ir līdzīga saplosītai segai?
Vesels bars jautājumu jaucās viņam galvā. Kādēļ gan viņš nesēž baltā zostēviņa mugurā? Kādēļ tāds liels bars svešu putnu laižas ap viņu? Kādēļ viņu tā rausta uz visām pusēm, tā, ka pat viegli nokrist zemē?
Pēkšņi viņam viss kļuva skaidrs. Vārnas bija viņu nolaupījušas. Baltais zostēviņš vēl gulēja jūrmalā un gaidīja viņu, un šodien meža zosis bija nolēmušas doties tālāk uz Austrumjetlandi. Viņu nes uz dienvidrietumiem, jo saules ripa palika aiz muguras. Jā, lielā meža sega tur lejā droši vien ir Smolande.
«Kā nu klāsies baltajam zostēviņam, kad nevarēšu vairs par viņu rūpēties?» Nilss bēdājās.
Viņš sāka saukt, lai vārnas to tūliņ nes atpakaļ pie meža zosīm. Pats par sevi viņš neko daudz nebažījās. Vienkārši domāja, ka vārnas grib viņu panerrot.