Vārnas nepievērsa ne mazāko uzmanību viņa saucieniem, bet gan, cik ātri vien iespējams, devās tālāk. Pēc kāda laika viena no tām pēkšņi sāka sist spārniem, kas vārnu valodā nozīmē: «Uzmanieties! Briesmas!» Tūliņ arī visas vārnas ienira lejā egļu silā un spraucās caur milzīgajiem zariem, kamēr sasniedza zemi. Šeit nonākušas, tās novietoja zēnu zem kādas egles ar ļoti bieziem zariem, kur tas bija tik labi paslēpts, ka pat vanaga acs to nevarētu pamanīt.
Piecdesmit vārnas tad apstāja zēnu un pagrieza knābjus pret viņu, it kā to uzmanīdamas.
— Nu, vārnas, vai tagad dabūšu zināt, kādēļ jūs mani nolaupījāt? — Nilss jautāja.
Bet viņš tikko paguva pabeigt iesākto teikumu, kad jau kāda liela vārna tam uzšņāca:
— Ciet klusu, citādi izknābšu tev acis!
Acīm redzot viņa domāja nopietni, un zēnam cits nekas neatlika kā paklausīt. Klusēdams viņš nu sēdēja zem egles un skatījās vārnās, un tās savukārt raudzījās viņā.
Jo ilgāk viņš tās vēroja, jo mazāk tās viņam patika. Viņu spalvu tērps bija ļoti netīrs un nekārtīgs, it kā tās nemaz nezinātu, kas ir mazgāšana un spalvu eļļošana. Viņu kāju pirkstu starpas bija pilnas ar sakaltušu zemi, bet gar knābjiem varēja saskatīt ēdienu paliekas. Tie bija pavisam citādi putni nekā meža zosis, to zēns tagad labi redzēja. Vārnām bija visai cietsirdīgs un bezkaunīgs izskats; tās šķita mantkārīgas un nejaukas, kā jau laupītājas un klaidones.
«Tagad gan atrodos īstu laupītāju barā,» Nilss sevī nodomāja.
Tai pašā mirklī viņš izdzirda gaisā meža zosu saucienu:
«Šeit es esmu! Kur esi tu?» — «Šeit es esmu! Kur esi tu?»
Zēns nu saprata, ka Akka un citas meža zosis viņu meklē, bet, iekams viņš paguva atsaukties, lielā vārna tam iešņāca ausī:
— Domā par savām acīm!
Un zēnam nekas cits neatlika kā ciest klusu.
Meža zosīm ne prātā neienāca, cik zēns tām tuvu; tās laikam nejauši bija laidušās pāri šim mežam; vēl dažas reizes atskanēja viņu saucieni, tad apklusa.
— Tagad tev jāzina, kā palīdzēt sev pašam, Nils Holgerson, — zēns sacīja. — Pienācis laiks parādīt, vai esi arī ko mācījies šajās brīvē pavadītajās nedēļās.
Pēc kāda brīža vārnas gatavojās doties tālāk. Acīm redzot tās bija nolēmušas zēnu nest līdzi tāpat kā iepriekš, jo viena viņu jau satvēra aiz krekla, bet otra grasījās saķert zeķi. Tad zēns teica:
— Vai tad jūsu vidū nav nevienas, kas būtu tik spēcīga, ka varētu paņemt mani uz muguras? Jūs jau tagad esat mani tā sabeigušas, ka jūtos gluži samalts. Ļaujiet man sēdēt kādai no jums mugurā, varu apsolīt, ka zemē vis nenovelšos.
— Nemaz nedomā, ka mums daudz rūp, kā tev klājas, — barvedis atcirta.
Tad pienāca pati lielākā vārna, kurai vienā spārnā bija balta spalva, un sacīja:
— Protams, mums visām būs labāk, Viesuli, ja mēs Sprīdīti nogādājam vietā sveiku un veselu, un tādēļ es pamēģināšu paņemt to sev uz muguras.
— Ja tu to vari, Tūļa-Miegamice, — Viesulis atteica, — tad man nav ko iebilst. Tikai tu nedrīksti viņu pazaudēt!
Ar to vien jau bija daudz sasniegts, un zēns jutās itin omulīgi. «Vēl nav jāzaudē dūša,» viņš sevī nodomāja. «Gan tikšu galā ar šīm vientiesēm.»
Vārnas devās dienvidrietumu virzienā pāri Smolandei. Bija brīnišķīgs, rāms un saulains pavasara rīts, visi putni virs zemes dziedāja savas skaistākās precinieku dziesmas. Lielajā, tumšajā silā augstas egles galotnē sēdēja strazds lejup noslīgušiem spārniem un piepūstu kaklu, tas svilpoja bez apstājas:
— Ak cik daiļa tu esi! Ak, cik tu daiļa! Neviena nav tik skaista kā tu! Neviena nav tik skaista kā tu!
Un, tikko tas savu dziesmu bija izdziedājis, tā uzsāka to pašu atkal no jauna.
Bet tieši tajā brīdī vārna nesa zēnu mežam pāri. Noklausījies vairākas reizes no vietas strazda dziesmā, Nilss salika abas rokas taurveidīgi pie mutes un sauca lejup:
— To jau esam sen dzirdējuši! To jau esam dzirdējuši!
— Kas tas? Kas tas? Kas tur par mani zobojas? — vaicāja strazds un mēģināja runātāju ieraudzīt.
— Tas, ko vārnas nozagušas! — zēns atbildēja. Te barvedis pagrieza galvu atpakaļ un draudēja:
— Piesargi savas acis, Sprīdīt!
Bet zēns domāja: «Kas man ko bēdāt! Nu tikai tev parādīšu, ka man nemaz nav bail!»
Vārnas laidās arvien dziļāk zemes iekšienē un visur varēja redzēt mežus un ezerus. Uz kāda bērza sēdēja meža baloža daiļava un uz kaila zara viņas priekšā meža balodis pats. Viņš lepni piepūta spalvas ap kaklu un šūpoja visu ķermeni tik dziļi, ka pat krūts spalvas skāra zaru, un dūdoja:
— Tu, tu, tu esi visdaiļākā te mežā! Neviena te mežā nav tik daiļa kā tu, tu, tu!
Bet augstu gaisā vārnas mugurā sēdēja zēns un, izdzirdīs meža balodi dūdojam, nespēja klusēt.
— Netici viņam! Netici viņam! — viņš uzsauca.
— Kas, kas, kas man ceļ neslavu? — sašutis dūdoja meža balodis un pūlējās ieraudzīt, kas tur augšā tā bija saucis.
— Tas, ko vārnas nozagušas! — zēns atbildēja.
Atkal Viesulis pagriezās atpakaļ un pavēlēja ciest klusu. Taču Tūļa-Miegamice, kuras mugurā zēns sēdēja, sacīja:
— Ļauj jel viņam patērzēt, tad mazie putni domās, ka mēs, vārnas, esam kļuvušas asprātīgas un jautras!
— Nu, tik lieli muļķi tie nemaz nav, — Viesulis atcirta, tomēr izteiktā doma tam patika, un viņš ļāva zēnam pilnu vaļu.
Tālāk un vēl aizvien tālāk veda viņu ceļš pāri mežiem un mežu pļavām, bet, protams, reizēm varēja saskatīt arī pa baznīcai un ciemam, un pašā mežmalā šad tad pavīdēja kāda mājiņa. Reiz tie ieraudzīja vecu, skaistu muižas ēku sarkanām mūra sienām un stāvu jumtu. Aiz muižas atradās mežs un ezers, kura priekšplānā bija plašs, varenu kļavu iežogots laukums, un dārzā auga lieli, kupli ērkšķogu krūmi. Pašā augšā uz vējrādītāja sēdēja melnais strazds un dziedāja tik skaļi, ka strazda sieva, kas patlaban bumbierī iekārtajā strazdu mājiņā tupēja uz olām, varēja sadzirdēt ik vārdu: