— Mums ir četras mazas skaistas oliņas! Mums ir četras mazas skaistas apaļas oliņas! Visa mūsu ligzda ir jauku olu pilna!
Šo dziesmu strazds dziedāja jau tūkstošo reizi, kad zēns lidoja pāri muižas pagalmam. Viņš salika rokas taurē un sauca lejup:
— Gan kovārnis tās aiznesīs! Gan kovārnis tās aiznesīs!
— Kas grib mani iebiedēt? — jautāja strazds un nemierīgi vēcināja spārnus.
— Tas, ko vārnas nozagušas! — zēns taurēja. Šoreiz vārnu barvedis neapsauca zēnu. Vārnu baru šādi vārdi tik lielā mērā uzjautrināja, ka viss bars aiz prieka ieķērcās.
Jo tālāk tie devās zemes iekšienē, jo lielāki kļuva ezeri; visapkārt redzēja salas un zemesragus. Kādā ezera malā stāvēja pīļtēviņš un zemu locījās jaunas pīles priekšā:
— Būšu tev uzticīgs visu mūžu! Būšu tev uzticīgs visu mūžu! — viņš apgalvoja.
— Pat viena vasara tev būs par garu! — sauca zēns, garām laižoties.
— Kas tu tāds esi? — uztraucās pīļtēviņš.
— Mani sauc «Vārnu laupījums»! — zēns atbildēja.
Ap pusdienas laiku vārnas nolaidās kādā meža pļavā. Viņas devās meklēt barību, bet nevienai no tām neienāca prātā, ka arī zēns izsalcis. Tad Tūļa-Miegamice atlaidās ar mežrožu zariņu mutē. Pie zariņa karājās sārti augļi. — Redz, ko tev atnesu, — Tūļa-Miegamice teica barvedim. — Tāds gardums pienākas tev.
— Un tu domā, ka es ēdīšu sakaltušas, vecas mežrožu ogas? — Viesulis nicīgi atvaicāja.
— Domāju, tu par tām priecāsies, — Tūļa-Miegamice atcirta un it kā sašutusi aizsvieda zariņu prom. Tas nokrita tieši zēna priekšā, un pēdējais naski to satvēra un kāri apēda visas ogas.
Kad vārnas bija paēdušas, tās sāka savā starpā sarunāties.
— Kas tev prātā, Viesuli? Kādēļ tu šodien tik mazrunīgs? — kāda vārna jautāja barvedim.
Man ienāca prātā, ka šajā apvidū reiz dzīvoja vista, kas ļoti mīlēja savu saimnieci. Lai sagādātu saimniecei prieku, viņa izdēja varen daudz olu un paslepšu perēja tās šķūnītī. Olas perēdama, viņa priecājās, ka saimniece būs laimīgi pārsteigta par cāļiem. Saimniece, protams, bija izbrīnījusies un nezināja, kur vista palikusi. Viņa to visur izmeklējās, bet nevarēja atrast. Vai tu, Garknābi, vari uzminēt, kas vistu atrada?
— Man liekas gan, Viesuli, ja jau tu to stāsti. Arī man kaut kas līdzīgs ienāk prātā. Vai atceraties lielo, melno kaķi Hinneridu mācītājmuižā? Kaķe bija neapmierināta ar mājiniekiem, jo tie atņēma tai kaķēnus un noslīcināja. Tikai vienu vienīgu reizi kaķei izdevās no slēpt kādu jaunpiedzimušu kaķēnu, viņa to aiznesa un apslēpa salmu gubā uz lauka. Viņa bija tik laimīga par savu bērniņu, bet man šķiet, es par savu ķērienu biju vēl laimīgāks nekā kaķe.
Tagad nu visas vārnas kļuva visai ņipras, tās cita citu pārtrauca.
— Kas nu tā par lielu mākslu zagt olas un jaunpiedzimušus kaķēnus? — iesaucās viena. — Es kādreiz gan drīz nomedīju pusaudzi zaķi. Sekoju tam no krūma uz krūmu…
Bet tālāk tā netika, cita vārna sāka stāstīt:
— Var jau būt, ka gluži patīkami nozagt pa cālim vai kaķēnam. Taču daudz interesantāk, ja var cilvēkiem sagādāt nepatikšanas. Es reiz nozagu sudraba karoti…
Zēnam pietrūka pacietības klausīties tālāk šādas blēņas.
— Klausieties, vārnas, — viņš iesaucās, — jums gan vajadzētu kaunēties! Jūs stāstāt tikai ļaunu vien. Es trīs nedēļas nodzīvoju kopā ar meža zosīm un pieredzēju,
un dzirdēju tikai labu. Jums droši vien ir nekrietns barvedis, kas atļauj laupīt un nogalināt. Jums gan vajadzētu sākt citu dzīvi. Varu pastāstīt, ka cilvēkiem apnikusi jūsu izturēšanās un viņi sāks jūs apkarot un iznīcināt. Un tad jums drīz pienāks gals. Kad Viesulis un citas vārnas to dzirdēja, viņas tā saskaitās, ka metās zēnam virsū un gribēja viņu turpat vai uz vietas noknābt. Bet Tūļa-Miegamice smējās un aizstājās Nilsam priekšā.
— Nē, nē! — viņa atvairīja uzbrucējus un likās esam gluži nobijusies. — Kas gan jums prātā? Ko teiks Vēja Brāzma, ja mēs viņu noknābsim, pirms viņš nocēlis naudas podam vāku?
— Ak, tev jau sametās bail no sieviešiem? — zobojās Viesulis, tomēr Sprīdīti tagad visi lika mierā.
Brītiņu vēlāk vārnas atkal devās tālāk. Līdz šim zēns bija domājis, ka Smolande nav tik nabadzīga zeme, kā bija dzirdējis stāstām. Zeme gan bija mežiem klāta un ar daudziem pauguriem izraibināta, bet upju ielejās un starp ezeriem atradās iekopti tīrumi, un tādu īsti tuksnesīgu zemes joslu viņš netika redzējis. Tomēr jo vairāk tie lidoja zemes iekšienē, jo retākas kļuva zemnieku mājas un ciemi. Beidzot Nilss nekā cita nevarēja saskatīt kā vienīgi purvus, viršiem klātus klajumus un paegļu pudurus.
Saule tuvojās rietam, tomēr vēl bija dienas gaisma, kad vārnas sasniedza plašu, viršiem klātu klajumu. Viesulis izsūtīja ziņnesi, kam uzdeva pateikt citām vārnām, ka lidojums beidzies sekmīgi. Kad jaunā vēsts kļuva zināma, vairāki simti putnu ar Vēja Brāzmu priekšgalā laidās Viesulim pretim. Kamēr vārnas skaņi un jautri sasveicinājās, Tūļa-Miegamice pačukstēja zēnam:
— Tu visā ceļojuma laikā biji tik jautrs un bezbēdīgs, esmu tevi iemīlējusi. Tāpēc došu tev labu padomu. Tikko mēs nonāksim pie mērķa, tev uzliks kādu darbu, kas liksies viegls. Bet sargies to darīt!