Drīz vien Tūļa-Miegamice ielaidās grantsbedrē un nolika zēnu zemē. Zēns pakrita kā nemaņā un nemaz nespēja piecelties. Neskaitāms vārnu bars, skaļi ķērkdams, lidoja ap viņu, bet zēns neatdarīja acis.
— Piecelies, Sprīdīt! — Viesulis pavēlēja. — Tev būs jāveic kāds darbs, kas tev tīrais nieks.
Taču zēns nekustējās un izlikās aizmidzis. Viesulis sagrāba zēnu aiz piedurknes un vilka to pāri visai bedrei pie naudas poda.
— Celies augšā, Sprīdīt, — viņš pavēlēja, — un nocel podam vāku!
— Kādēļ jūs man neļaujat gulēt? — zēns samiegojies jautāja. — Šovakar esmu tik noguris. Pagaidiet līdz rītam!
— Nocel vāku! — Viesulis sapurināja zēnu.
Zēns nu ņēmās podu apskatīt no visām pusēm.
— Kā gan lai es, nabaga bērns, attaisu šo vāku? Pods taču tikpat liels kā es pats!
— Nocel vāku, tev saka! — vēlreiz uzsauca Viesulis. — Citādi tev klāsies ļauni!
Zēns piecēlās, piegāja pie poda, apraudzīja vāku un ļāva rokām noslīdēt gar sāniem.
— Parasti neesmu tik nespēcīgs, — viņš tad sacīja.
— Ļaujiet man līdz rītam izgulēties, gan tad spēšu vāku nocelt.
Viesulim pietrūka pacietības, viņš pielēca zēnam klāt un ieknāba tam stilbā.
Nilss šādu vārnas izturēšanos nedomāja paciest. Viņš pietrūkās kājās, atkāpās pāris soļu atpakaļ, izvilka nazi un, roku izstiepis, turēja to atvāztu pretim vārnu barvedim.
— Piesargies! — viņš uzsauca Viesulim.
Bet tas bija par daudz sašutis, lai ievērotu zēna draudus. Aklās dusmās viņš metās virsū zēna nazim, kas tam ieurbās acī un galvā. Zēns gan atrāva ieroci atpakaļ, taču bija jau par vēlu. Viesulis vēl pāris reižu pavicināja spārnus un tad saļima.
— Viesulis pagalam! Svešais nogalināja mūsu barvedi! — vārnas kliedza.
Sacēlās briesmīgs tracis, dažas vārnas vaimanāja, citas sauca pēc atriebības. Viss bars ar Tūļu-Miegamici priekšgalā metās zēnam virsū. Bet arī šoreiz Tūļa-Miegamice izturējās gluži negudri. Viņa tikai vēcināja spārnus, aizsegdama ar tiem zēnu, un neļāva putniem ar mazo izrēķināties.
Tagad zēns saprata, ka nokļuvis visai bīstamā stāvoklī. Aizbēgt no vārnām viņš nekādi nevarēja, nebija tādas vietas, kur paslēpties. Pēkšņi viņam iešāvās prātā māla pods. Ar spēcīgu ķērienu viņš norāva podam vāku un ielēca podā. Taču pods nebija nekāda laba paslēptuve, jo gandrīz līdz pašai malai to pildīja sīki sudraba gabali. Diezin cik dziļi zēns tajā netika, bet tad viņš noliecās un pilnām riekšavām sāka mest sudraba gabalus laukā.
Vārnas, kas, cieši sakļāvušās, stāvēja ap podu, gatavas zēnu noknābt, uzreiz aizmirsa savu atriebības kāri. Lielā steigā tās metās uzlasīt naudas gabalus. Pilnām riekšavām zēns svieda tos laukā no poda, un visas vārnas, pat Vēja Brāzmu ieskaitot, pūlējās satvert kādu naudas gabalu. Un ikkatra, kam laimējās kādu sudraba gabalu saķert, steidzās to aiznest un noslēpt savā ligzdā.
Kad zēns beidzot bija visus sudraba gabalus izmetis no poda, viņš paskatījās un ieraudzīja smilšu bedrē tikai vienu vienīgu putnu. Tā bija vārna ar balto spalvu spārnā — Tūļa-Miegamice, Nilsa nesēja.
— Tu man izdarīji lielu pakalpojumu, Sprīdīt, — viņa teica, — daudz lielāku, nekā vari iedomāties.
Vārnas balss tagad skanēja pavisam citādi nekā senāk. — Tādēļ arī es gribu glābt tavu dzīvību. Sēdies man mugurā, nonesīšu tevi kādā paslēptuvē, kur tu nakti pavadīsi drošībā. Rīt iekārtošu tā, lai tu nokļūtu pie saviem draugiem.
MĀJIŅA
Ceturtdien, 14. aprīlī.
Kad zēns otrā rītā pamodās, viņš gulēja gultā; visapkārt bija četras sienas, bet virs galvas — jumts. Viņam likās, ka atrodas mājās, un pusmiegā tam iešāvās prātā: «Vai māte drīz nāks ar kafiju?» Bet tad viņš atcerējās, ka atrodas gluži viens pats kādā pamestā mājiņā netālu no Vārnu paugura un ka viņu šurp atnesusi Tūļa-Miegamice.
Pēc ceļojuma ar vārnām zēnam sāpēja visi kauli. Gulēt gultā likās tik patīkami. Viņš gaidīja Tūļu-Miegamici, kas bija solījusies atkal ierasties viņam pakaļ.
Visapkārt gultai bija rūtaini kokvilnas aizkari, zēns pabīdīja tos sāņus, lai apskatītu istabu. Viņš uzreiz saprata, ka šādu telpu vēl nekad nav redzējis. Sienas bija sasistas no divkāršiem dēļiem, tieši virs tiem pacēlās jumts. Griestu nemaz nebija, un zēns varēja saskatīt jumta kori. Viss namiņš bija tik mazs, ka derēja drīzāk tādam zeņķītim, kāds viņš tagad bija, un nevis lieliem cilvēkiem; tomēr plīts un mūrītis bija tādi, kā parasts. Ieejas durvis blakus plītij bija tik šauras, ka drīzāk līdzinājās spraugai sienā. Pretējā sienā atradās plats, zems logs ar daudzām rūtīm. Istabā nebija gandrīz nekādu lietu, ko varētu cilāt. Pie garākās sienas bija piestiprināts sols un zem loga — galds, lielā gulta, kurā viņš gulēja, tāpat izrakstītais skapis arī bija piestiprināti pie sienas. Zēns labprāt būtu gribējis izdibināt, kam šī mājiņa pieder un kāpēc te neviens nedzīvo. Likās gan, ka mājiņas iedzīvotāji gatavojušies atkal šurp atgriezties. Uz plīts stāvēja kafijas kanna un putras pods, bet krāsns stūrī atradās mazliet malkas, turpat kaktā stāvēja krāsns bigulis un maizes lize. Vērpjamais ratiņš bija uzcelts uz sola, uz plaukta virs loga atradās lini un pakulas, un šķipsna savērptas dzijas; turpat blakus gulēja tauku svece un sērkociņi.
Jā, varētu domāt, ka cilvēki, kam šī mājiņa piederējusi, tiešām nodomājuši atgriezties. Gultās bija nolikta gultas veļa, pie sienas piestiprināti gari drēbes gabali, uz kuriem varēja saskatīt trīs jātniekus — Kasparu, Melchioru un Baltzaru. Šie paši jātnieki un zirgi bija attēloti vairākas reizes, tie jāja visapkārt istabai, un viņu ceļš aizvijās augšup līdz pašam jumta šķērskokam. Augšā uz šķērskoka zēns pēkšņi pamanīja kaut ko, kas viņu rautin izrāva no gultas. Pie kāda vadža karājās dažas sausas maizes. Tās gan izskatījās vecas un appelējušas, tomēr maize paliek maize. Ar krāsns lizes palīdzību zēns vienu maizi nocēla no vadža. Ātri viņš nu steidzās apmierināt izsalkumu un tad piebāza visas kabatas ar maizi. Cik neizsakāmi labi tā garšoja!