Tad viņš vēlreiz apskatīja istabu, meklēdams kādu lietu, kas varētu noderēt.
«Laikam taču drīkstēšu paņemt sev to, gar ko te neviens cilvēks neliekas ne zinis,» viņš prātoja. Bet it viss, ko zēns redzēja, bija viņam par lielu un smagu. Vienīgais, ko varēja paņemt līdzi, bija daži sērkociņi.
Viņš uzrāpās uz galda un, ķerdamies pie aizkariem, nokļuva uz plaukta virs loga. Viņam tur augšā stāvot un sērkociņus kulītē bāžot, istabā ielaidās vārna ar balto
spalvu.
— Nu, te nu es esmu! — Tūļa-Miegamice sacīja un nometās uz galda. — Nevarēju ātrāk ierasties, jo mēs, vārnas, šodien vēlējām sev jaunu barvedi.
— Ko tad jūs ievēlējāt? — zēns jautāja.
— Tādu vadoni, kas necietīs laupīšanu un varmācību, — vārna atteica, majestātiski izsliedamās visā augumā. — Ievēlēja Garmu Baltspalvi, ko senāk saukāja par Tūļu-Miegamici.
— Tas tiešām lieliski! — zēns priecājās un sirsnīgi apsveica jauno barvedi.
— Jā, tu vari man vēlēt laimes, — sacīja Garma un izstāstīja zēnam, cik grūti tai klājies ar Viesuli un Vēja Brāzmu.
Pēkšņi pie loga atskanēja balss, kas zēnam šķita pazīstama.
— Vai viņš atrodas šeit? — jautāja lapsa kūmiņš Smirre.
— Ja, tur iekšā viņš paslēpās, — atteica kādas vārnas balss.
— Piesargies, Sprīdīt! — Garma brīdināja. — Ārā stāv Vēja Brāzma ar lapsu, kas tevi grib apēst.
Vairāk Garma nepaguva pasacīt, lapsa no visa spēka lēca pret logu. Vecais, satrūdējušais rāmis padevās, un jau nākamajā mirklī lapsa stāvēja mājiņā uz galda.
Jaunievēlēto barvedi Garmu Baltspalvi, kam vairs neatlika laika aizlaisties prom, tā tūdaļ nokoda. Tad Smirre nolēca uz grīdas un raudzījās visapkārt, meklēdama zēnu.
Nilss pūlējās aizslēpties aiz pakulu kodaļas, taču lapsa bija viņu jau pamanījusi un gatavojās lēcienam. Ak, mājiņa bija tik maza un zema, un zēns saprata, ka lapsa viņu dabūs rokā. Te piepeši zēnam iešāvās kas prātā. Viņš žigli aizdedzināja sērkociņu un pielika to pakulām. Kad tās uzliesmoja, viņš visu vīšķi meta lapsai virsū. Kad uguns apņemtais pakulu kušķis uzkrita lapsai, pēdējo pārņēma trakas bailes. Viņa vairs nedomāja par zēnu, bet uz visātrāko spruka no mājiņas laukā.
Bet nu likās, ka, vairīdamies no vienām briesmām, zēns sastapa vēl lielākas. No pakulu vīšķa, ar ko viņš svieda Smirrei, uguns pārgāja tālāk uz gultas aizkariem. Zēns nolēca zemē un mēģināja liesmas apdzēst; tomēr tās ātri pieņēmās, un visa istaba pildījās dūmiem. Smirre, kas stāvēja aiz loga, drīz vien uzminēja, kas iekšā notiek.
— Nu, Sprīdīt, — viņa sauca, — izvēlies tagad pats, kas tev labāk patīk: izcept ugunī vai iznākt laukā pie manis? Man jau gan patiktos tevi apēst, bet, ja liesmas
tevi izcepina, man arī nav nekas ko iebilst, es būšu īsti apmierināta.
Zēns bija pārliecināts, ka šoreiz lapsas vēlēšanās piepildīsies, jo uguns izplatījās neticami ātri. Visa gulta jau stāvēja liesmās, un no grīdas šāvās augšup dūmi, gar uzgleznotiem jātniekiem šaudījās liesmu mēles. Zēns bija uzlēcis uz plīts un mēģināja atraut cepeškrāsns spelti, kad piepeši viņš izdzirda, ka durvis ieskrapstas slēdzene un kāds to lēni apgriež. Tiem vajadzēja būt cilvēkiem, un lielajā postā, kādā tas patlaban atradās, viņš no cilvēkiem nemaz vairs nebijās, bet gan priecājās. Tad viņš durvīs ieraudzīja divus bērnus, un, nemaz nevērodams, kādas tiem sejas, ieraugot savu istabu liesmās, viņš pa galvu pa kaklu metās tiem garām brīvībā.
Tālu skriet zēns neuzdrošinājās, jo zināja it labi, ka Smirre viņu uzmana, un tāpēc labāk bija uzturēties bērnu tuvumā. Viņš pagrieza galvu atpakaļ, lai apskatītos, kādi tie izskatās; bet vēl ne sekunde nebija pagājusi, kad viņš jau metās viņiem pretim, saukdams:
— Labdien, Oze! Labdien, mīļo Mats!
Bērnus ieraudzījis, Nilss pilnīgi aizmirsa, kur atrodas. Vārnas, degošā mājiņa, runājošie zvēri, it viss pēkšņi izzuda no viņa atmiņas. Viņš ganīja zosis kādā rugāju laukā Rietumvemmenhegā, un blakus tīrumā ar savām zosīm staigāja abi Smolandes bērni. Tikko viņš ieraudzīja abus bērnus, tā uzlēca uz nelielā mūra žoga un iesaucās:
— Labdien, Mats! Labdien, zosu gane Oze!
Bet, kad abi bērni pamanīja sīku, mazu puišelīti skrienam viņiem pretim izplestām rokām, tie sadevās rokās un, līdz nāvei izbiedēti, atkāpās dažus soļus atpakaļ.
Kad Nilss redzēja viņu izbailes, viņš attapās un atcerējās, kas tagad bija. Un tikai tad saprata, ka nekas ļaunāks viņam vairs nevar atgadīties, ja patlaban abi bērni to ieraudzītu viņa tagadējā izskatā. Kauns un sirdssāpes, ka viņš vairs nav cilvēks, māca viņu vai nost Viņš apgriezās un bēga, pats nezinādams kurp Bet tālāk viršu klajumā zēns gan satika ko patīkamu. Starp virsim pavīdēja kas balts, un viņš ieraudzīja balto zostēviņu un Daiļdūnīti, kas nāca uz viņa pusi. Kad zostēviņš redzēja zēnu tik aši skrienam, viņš domāja, ka tam draud kādas briesmas. Žigli viņš uzcēla to sev mugurā un steigšus aizlidoja projām.