XVII VECĀ ZEMNIECE
Ceturtdien, 14. aprīlī
Trīs noguruši ceļinieki vēlu vakarā meklēja naktspatvērumu. Viņi atradās kādā vientuļā, visai nabadzīgā apvidū Smolandes ziemeļos, taču šie trīs ceļinieki nebija nekādi izlutināti vārguļi, kas meklē mīkstu guļvietu un labi iekārtotu istabu.
— Ja vien šis garais kalns būtu ar stāvāku muguru, kur lapsas naktī netiek klāt, tas mums noderētu kā laba atpūtas vieta! — teica viens no viņiem.
— Ja kaut viens no lielajiem purviem būtu tik tālu atkusis un staigns, ka lapsas neuzdrošinātos doties tur iekšā, tad arī tur mums būtu labs naktspatvērums, — sacīja otrs.
— Ja kaut viens no aizsalušajiem ezeriem, kuriem mēs gājām garām, būtu no malas tik tālu atbrīvojies no ledus, ka lapsas no krasta nevarētu pie mums piekļūt, tad arī nebūtu ko žēloties, — piebilda trešais.
Nelaimīgā kārtā divi no ceļiniekiem pēc saules rieta kļuva visai miegaini un tikko spēja noturēties kājās. Tāpēc arī trešais, kas spēja palikt nomodā, kļuva arvien nemierīgāks, jo tumsa sabiezēja aizvien vairāk.
— Tīrā nelaime, ka esam nonākuši tādā apvidū, kur ezeri un purvi vēl pārklāti ar ledu, tā, ka lapsas var mūs naktī viegli sasniegt. Visur citur ledus jau pavisam nokusis; bet te laikam mēs atrodamies pašā aukstākajā Smolandes daļā, kur pavasaris vēl nav sācies. Nemaz nezinu, ko tagad iesākt un kur atrast labu naktsguļu. Ja mums neizdodas atklāt tādu patvērumu, kur esam aizsargāti, tad Smirre mums uzbruks vēl pirms rītausmas.
Viņš raudzījās visapkārt, taču nekur nevarēja saskatīt kādu naktsmītni. Turklāt bija drēgns un vēss, vējš pūta, un lietus smidzināja. Visapkārt kļuva baigāk un nemīlīgāk.
Lai cik savādi tas arī liktos, taču neviens no šiem trim ceļiniekiem nemeklēja patvērumu zemnieku mājās, kaut gan viņi bija pagājuši garām vairākiem ciemiem. Pat mazās būdiņas mežmalā, kas katram vēlīnam ceļiniekam liek priecīgāk uzelpot, likās, viņus nemaz nevaldzināja. Gandrīz gribētos sacīt, ka viņi nekā laba nav pelnījuši, ja nepieņem iespējamo palīdzību.
Bet, kad kļuva tik tumšs, ka pie debess vairs nevarēja saskatīt nevienas gaišas svītras un abi miegainie pusnomodā tikai ar pūlēm spēja turpināt ceļu, viņi sasniedza kādas mājas, kas atradās pavisam tālu no citām. Tās likās esam nevis tikai vientuļas vien, bet arī gluži atstātas un cilvēku neapdzīvotas. Virs skursteņa nebija saskatāmi dūmi, logos nemirdzēja uguns, pagalmā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Kad tas no viņiem, kas arī naktīs spēja palikt nomodā, redzēja šo lauku sētu, viņš pie sevis nolēma:
«Lai nu iet kā iedams, taču šeit mums jātiek iekšā. Nekā labāka mēs vairs neatradīsim.»
Drīz jau visi trīs stāvēja sētsvidū. Tikko viņi apstājās, abi miegainie tūliņ aizmiga, bet trešais uzmanīgi raudzījās apkārt, kur viņi vislabāk varētu patverties. Mājas nemaz nebija tik mazas. Varēja redzēt dzīvojamo ēku, zirgu stalli, kūti, šķūni, klēti un darba rīku piebūves. Bet viss izskatījās ļoti nabadzīgs un nolaists. Ēkai bija gluži pelēkas, sašķiebušās sienas, kas, likās, ik mirkli var sagāzties. Jumti bija vienos caurumos, un durvis greizi karājās izdilušās eņģēs. Acīm redzot te jau krietnu laiku neviens nebija apskatījies pēc vesera un naglas. Pa to laiku ceļinieks, kas vēl bija nomodā, šķita izpētījis, kurai no ēkām vajadzētu būt govju kūtij; viņš nu sapurināja savus biedrus un veda tos uz kūts durvju pusi. Laimīgā kārtā durvis bija tikai aizkrampētas, tās viegli varēja atvērt. Cerībā, ka viņi tagad būs drošībā, viņš atviegloti nopūtās; bet, kad kūts durvis, skaļi čīkstot, atvērās, viņš pēkšņi izdzirda govi maujam.
— Vai jūs, māt, beidzot atnācāt? — ierunājās govs. — Es jau sāku domāt, ka jūs man šodien nemaz vairs nedosiet ēst.
Kad nomodā esošais ceļinieks manīja, ka kūts nav vis tukša, viņš satrūkās un palika durvīs stāvam. Bet tad viņš kļuva drošāks, jo redzēja, ka kūtī atrodas tikai viena govs un trīs vai četras vistas.
— Mēs esam trīs nabaga ceļinieki, kas meklē naktsmāju, kur mūs nevarētu pārsteigt lapsa un kur cilvēks mūs nemēģinātu saķert, — viņš sacīja. — Diezin vai šī vieta mums būtu piemērota?
— Tad jau esat atraduši, ko meklējāt, — govs atteica. — Kūts sienas gan nav nekādas stiprās, taču līdz šim vēl te neviena lapsa nav tikusi iekšā, un mājās neviens cits nedzīvo kā vienīgi kāda veca saimniece, kas nemaz nav spējīga jūs noķert. Bet kas tad jūs īsti esat? — Un viņa pagrieza galvu pret ienācējiem.
— Ak, es esmu Nilss Holgersons no Rietumvemmenhegas un esmu pārvērsts par rūķīti, — ceļinieks atbildēja. — Man līdzi ir kāda zoss, uz kuras es jāju, un bez tās vēl viena meža zoss.
— Tik mīļi ciemiņi vēl ne reizes nav atradušies zem mana jumta, — govs atteica. — Esiet sveicināti, kaut gan man jāsaka, ka jūsu vietā es labāk būtu vēlējusies redzēt savu veco saimnieci ar barību.
Zēns nu ieveda zosis kūtī, kura bija diezgan prāva, novietoja tās uz šķērskoka, kur viņas tūliņ aizmiga. Pats sev viņš sakārtoja salmu klēpi un priecājās, ka varēs atpūsties, bet iznāca citādi.
Nabaga govs, kas bija palikusi bez barības, ne mirkli nevarēja nostāvēt mierā. Viņa žvadzināja savu kakla ķēdi, grozījās, nemierīgi mīņājās un žēlojās par lielu izsalkumu. Zēns nespēja ne acu aizvērt, bet pārdomāja visu, ko pēdējās dienās bija pieredzējis.
Vispirms negaidīto sastapšanos ar zosu gani Ozi un mazo Matsu. Viņš mēģināja uzminēt, vai mazā mājiņa, ko tas nejauši bija aizdedzinājis, ir abu bērnu mājoklis Smolandē. Viņš atcerējās, ka bērni kaut ko bija stāstījuši par mājiņu viršu lauka malā. Tātad viņi abi bija atnākuši apraudzīt savu māju un atraduši to liesmās. Ak, cik lielas bēdas viņš tiem sagādājis un tāpēc jutās visai nomākts. Zēnam notikušā bija gauži žēl, un viņš sev sirsnīgi nosolījās, ja vien kādreiz atkal kļūs par cilvēku, tad atlīdzinās bērniem visus zaudējumus, kas tiem viņa dēļ cēlušies.