Tad Nilsa domas aizklīda pie vārnām un viņš atcerējās Tūļu-Miegamici, kas viņu izglāba, kam viņš nejauši bija palīdzējis tikt barvedes godā un kas tūliņ pēc tam krita lapsai par upuri. Asaras viņam sakāpa acīs. Pēdējās dienās viņš bija pārdzīvojis daudz smagu brīžu. Bet tad atkal viņam uzsmaidīja laime: zostēviņš Mārtiņš un Daiļdūnīte bija viņu atraduši.
Zostēviņš viņam bija visu izstāstījis. Tikko meža zosis pamanījušas, ka Sprīdītis pazudis, tās sākušas izvaicāt visus mazos meža zvērus. Un drīz vien viņas izzinājušas, ka Sprīdīti nolaupījis Smolandes vārnu bars. Vārnas bijušas jau gabalā, un neviens neesot ievērojis, kurp tās devušās. Lai Sprīdīti ātrāk atrastu, Akka pavēlējusi zosīm izklīst un pa divi vai trim kopā doties izlūkos uz visām pusēm. Pēc divu dienu ilgas meklēšanas, vienalga, vai Sprīdītis būtu vai nebūtu atrasts, zosīm vajadzēja atkal visām sapulcēties Smolandes ziemeļrietumos kādā augstā kalnā, ko sauca par Tabergu un kas izskatījās kā augsts, aplauzts tornis. Kad Akka tām bija vēl devusi dažus sīkus norādījumus, kā atrast ceļu uz Tabergu, zosis devušās ceļā.
Baltais zostēviņš sev par ceļabiedru izvēlējies Daiļdūnīti. Visai nobēdājušies un nobažījušies tie abi laidušies gan šurp, gan turp, un, viņiem tā apkārt maldoties, tie izdzirduši koka galotnē melno strazdu žēlojamies un baramies, ka kāds nezināms radījums, vārdā «Vārnu laupījums», to skaļi izzobojis. Viņi nu izprašņājuši strazdu, un tas viņiem parādījis virzienu, kādā «Vārnu laupījums» aizlaidies. Vēlāk tie sastapuši meža balodi, tad melno strazdu un meža pīli, un visi tie žēlojušies par kādu, kas sevi dēvējis par «Vārnu nolaupīto» vai «Vārnu laupījumu», vai «Vārnu gūstekni» un zobojies par putnu dziesmām. Tā baltajam zostēviņam un Daiļdūnītei izdevies atrast Sprīdīša pēdas, un tie nonākuši līdz viršu klajumam Sunnerbu apvidū.
Tikko Sprīdītis bija atrasts, viņi visi kopā lidoja uz ziemeļiem Tabergas virzienā. Bet ceļš turp bija ļoti tāls, un tumsa tos pārsteidza, iekams viņi pamanīja Tabergu.
— Ja vien mēs rīt tur nonākam, tad nebūs liela nelaime, — prātoja Sprīdītis un ielīda dziļāk salmos, lai sasildītos.
Bet govs pa to laiku vēl nebija aprimusi. Tagad tā pēkšņi sāka ar zēnu sarunāties.
— Vai kāds no jums neteica, viņš esot rūķītis? Ja tā, tad taču viņam jāprot apkopt govi.
— Kas tev kait? — zēns jautāja.
— Man visādas ķibeles, — govs atteica. — Neesmu ne slaukta, ne barota, un arī tagad man trūkst barības naktij un pakaišu. Rītam austot, saimniece gan ienāca kūtī mani pabarot, bet jutās tik slikti, ka viņai atkal tūliņ bija jāiet istabā atpakaļ. Un kopš tā laika viņa vairs nav nākusi.
— Cik žēl, ka esmu tik mazs un nespēcīgs, — zēns sacīja. — Liekas, nevarēšu tev palīdzēt.
— To taču tu man negribēsi iestāstīt, ka tev trūkst spēka, tāpēc ka esi tik mazs, — govs sacīja. — Visi rūķīši, par kuriem esmu dzirdējusi stāstām, bijuši tik spēcīgi, ka varējuši pacelt veselu vezumu siena un apdullināt govi ar vienu vienīgu belzienu. Zēnam gribot negribot vajadzēja pasmieties.
— Tie bijuši citādas sugas rūķīši, — viņš sacīja. — Bet es pamēģināšu atraisīt tavu kakla ķēdi un atvēršu durvis, tad tu varēsi iziet laukā un apmierināt slāpes ūdens peļķē. Pamēģināšu arī uzrāpties uz kūts augšas un nosviest tev silē kādu klēpi siena.
— Jā, tā jau būtu palīdzība, — govs atsaucās.
Zēns darīja, kā sacījis, un, kad beidzot govij bija pilna sile, viņš cerēja, ka varēs iemigt un atpūsties. Bet, tikko bija silti ieritinājies savā guļvietā, govs atkal iesāka runāt.
— Tu droši vien dusmosies, ja tev vēl kaut ko lūgšu, — viņa uzsāka.
— Nemaz ne, — zēns atteica, — ja vien tavu lūgumu spēšu izpildīt.
— Tad esi tik labs un ieej iekšā apraudzīt manu saimnieci, viņa dzīvo mājā, kas atrodas tieši pāri pagalmam. Baidos, ka tai būs notikusi kāda nelaime.
— Nē, to es nevaru, jo man bail rādīties cilvēkiem.
— Tu taču nebaidīsies no vecas, slimas sievas? — govs brīnījās. — Turklāt tev nemaz nav vajadzīgs iet istabā iekšā. Vari apstāties pie durvīm un paskatīties pa kādu durvju spraugu.
— Ja tas ir viss, tad gan varu tavu lūgumu izpildīt, — zēns atteica.
Viņš nu atvēra kūts durvis un izgāja laukā pagalmā. Ārā valdīja briesmīga tumsa. Nespīdēja ne mēness, ne zvaigznes, vējš gaudoja, un lietus lija kā spaiņiem. Visļaunākais bija, ka uz jumta kores sēdēja septiņas lielas pūces. Cik drausmīgi izklausījās, kad viņas žēlojās par slikto laiku! Bet vēl nepatīkamāka bija apziņa, ka viņa pēdējā stundiņa būs pienākusi, ja kaut viena no tām viņu pamanīs.
«Jā, cik nožēlojams gan tāds mazs cilvēciņš!» zēns domāja, iedams pa pagalmu.
Un tiešām, viņam bija iemesls ta gausties, jo viņu divas reizes apgāza vējš un vienreiz, iekams sasniedza dzīvojamo ēku, pat iesvieda ūdens peļķē, kurā viņš tikko nenoslīka.
Kad viņš nonāca durvju priekšā, tad devās augšup pa kāpnēm, ar pūlēm pārkāpa pāri slieksnim un iekļuva priekšnamā. Durvis uz istabu bija aizvērtas, bet durvju apakšējā stūrī bija izzāģēts caurums, lai kaķis spētu iekļūt istabā. Tā nu zēns viegli varēja ieskatīties dzīvojamā telpā.