Bet, tikko viņš tur iemeta acis, tā tūliņ atrāva galvu atpakaļ. Iekšā uz grīdas gulēja veca sieva sirmiem matiem. Viņa nekustējās un nevaidēja, un seja tai izskatījās dīvaini bāla. Likās, to apgaismo kāds neredzams mēness stars.
Zēna atmiņā atausa brīdis, kad nomira viņa vecmāmiņa, arī tad vecmāmiņas seja bija dīvaini bāla. Vecā sieva, kas tur iekšā gulēja uz grīdas, laikam bija mirusi. Viņu, šķiet, ķērusi trieka, un nāve to pārsteigusi tik negaidot, ka tā pat nebija vairs paspējusi aiziet līdz savai gultai.
Zēns briesmīgi nobijās, iedomājoties, ka melnā nakts tumsā atrodas viens pats kopā ar mironi. Pa kaklu pa galvu viņš metās pāri slieksnim, pa kāpnēm lejā un devās atpakaļ uz kūti.
Kad viņš visu redzēto pastāstīja govij, tā apstājās ēst.
— Tātad mana saimniece nomirusi, — viņa nopūtās, — tad jau arī man drīz būs klāt pēdējā stunda.
— Gan jau kāds atnāks un sāks par jums gādāt, — zēns viņu mēģināja mierināt. — Ak, tu nemaz nezini, ka man jau divtik daudz gadu, kā govij parasti mēdz būt, pirms to ved nokaut. Bet, ja mana saimniece par mani vairs nevar gādāt, tad man arī nav vairs ne mazākās vēlēšanās dzīvot.
Brīdi viņa klusēja, taču zēns manīja, ka tā vairs negremo un arī neguļ. Nepagāja ilgs laiks, kad tā atkal uzsāka:
— Vai viņa guļ uz kailas grīdas?
— Jā, tā ir, — zēns atteica.
— Kad viņa atnāca kūtī, tad allaž mēdza stāstīt savas bēdas, — turpināja govs. — Es visu sapratu, ko viņa man teica, kaut arī nespēju viņai atbildēt. Un pēdējās dienās viņa teica, ka baidoties, viņai būšot jānomirst pamestai. Neviens neaizspiedīšot viņai acis, neviens nesalikšot rokas uz krūtīm, kad būšot pienākusi pēdējā stunda. Vai tu neieietu pie viņas istabā un to neizdarītu?
Zēns nevarēja saņemties. Viņš atcerējās, cik rūpīgi māte apkopa vectēvu, kad tas bija nomiris. Viņš juta, ka tas ir jādara. Bet tai pašā laikā arī apzinājās, ka viņam nav drosmes tik baigā naktī doties pie nomirušās. Viņš govij nesacīja nē, bet arī neizrādīja ne mazāko. vēlēšanos izpildīt viņas lūgumu.
Vecā govs brīdi cieta klusu, it kā gaidītu zēna atbildi. Bet, kad zēns vēl aizvien klusēja, viņa vairs neatkārtoja lūgumu. Toties sāka stāstīt par savu saimnieci. Un cik daudz govij bija ko stāstīt! Vispirms par bērniem, ko saimniece izaudzinājusi. Mazi būdami, bērni katru dienu nākuši uz kūti; vasarā viņi ar govi devušies purvā un meklējuši ganāmvietas. Vecā govs pazinusi visus bērnus. Kas tie bijuši par veselīgiem, jautriem un krietniem bērniem! Govs labi zina, cik viņas gani vērti. Tikpat daudz tai bija ko stāstīt par pašām mājām. Vienmēr tās vis nebijušas tik nabadzīgas kā tagad. Tas bijis plašs īpašums, kaut arī purva un akmeņu dēļ ne visur apstrādājams; bet ganību lauki viscaur bijuši lieliski. Savā laikā kūts bijusi govju pilna un tagad tukšajā stallī vienmēr stāvējuši vērši. Toreiz ir dzīvojamā ēkā, ir lopu kūtī valdījusi jautrība. Kad saimniece atvērusi kūts durvis, viņa aizvien trallinājusi kādu dziesmiņu, un, dzirdot viņu nākam, visi lopi tai līksmi māvuši pretim.
Bet tad nomiris mājastēvs, bērni bijuši vēl mazi un neko daudz nevarējuši palīdzēt, un saimniecei vajadzējis vienai pašai uzņemties visus darbus un rūpes. Viņa gan bijusi stipra un spēcīga kā vīrs un pati ecējusi un arusi. Bet, kad vakarā viņa ienākusi kūtī govis slaukt, dažkārt jutusies ļoti nogurusi un raudājusi. Tomēr, tikko iedomājusi savus bērnus, tā atkal kļuvusi līksma. Tad viņa izslaucījusi acis un sacījusi:
«Nekas, kad bērni paaugs lielāki, man sāksies vieglākas dienas. Jā, kaut tikai tie ātrāk izaugtu!»
Bet, tikko bērni izauguši, tos pārņēmušas savādas, ilgas. Viņi negribējuši vairs palikt mājās, bet devušies projām pasaulē. Nekādu palīdzību māte no viņiem nav saņēmusi. Daži bērni apprecējušies, iekams aizgājuši svešumā, un savus mazos bērnus viņi atstājuši vecmāmiņai. Un tagad tie, gluži tāpat kā senāk viņas pašas bērni, nākuši līdzi kūtī. Viņi ganījuši govis un visi bijuši labi un veselīgi bērni. Vakaros, kad saimniece nogurusi no darbiem un, slaucot govis, tai gandrīz acis vērušās ciet, viņa sevi uzmundrinājusi, domājot par mazbērniem:
«Kad viņi būs pieauguši, man sāksies vieglākas dienas!» viņa sacījusi, atgaiņādama miegu.
Bet, kad mazbērni izauguši, arī viņi devušies pasaulē pie saviem vecākiem. Neviens nav palicis mājās, neviens nav atgriezies. Un tā vecā sieva atkal palikusi gluži viena.
Viņa nav arī lūgusi bērnus, lai tie paliek pie viņas. «Vai tad tu domā, Sarkangalve, ka es spētu viņus lūgt palikt mājās, kad viņiem svešā zemē labāk?» viņa mēdza sacīt, ienākusi kūtī apkopt veco govi. «Te Smolandē viņus sagaida vienīgi nabadzība.»
Bet, kad aizgājis pēdējais mazbērns, vecās sievas spēki izsīkuši. Viņa uzreiz it kā sadugusi un nosirmojusi, tās gaita kļuvusi gurdena, licies, viņa tikko spēj pakustēt no vietas. Un tad viņa vairs nevarējusi strādāt. Viņa vairs negribējusi rūpēties par mājām un lopiem, bet ļāvusi visam sakrist, pārdevusi gan vēršus, gan govis. Tikai veco govi, kas tagad sarunājās ar Sprīdīti, viņa paturējusi sev, jo tā bijusi tā pati, ko viņas bērni vadājuši ganībās.
Viņa būtu varējusi pieņemt kalpus un meitas sev palīgā, bet, kopš bērni viņu atstājuši, tai nebijis nekāda prieka redzēt ap sevi svešus ļaudis. Un varbūt viņai nekas nebija pretim, ka ēkas sabrūk, jo neviens no bērniem nedomājis nākt atpakaļ un pārņemt tēva mājas. Viņa nebēdājusi par to, ka pati kļūst ik dienas nabagāka, par sevi viņa nekad nav domājusi. Viņa tikai baidījusies, ka bērni nedabū zināt, cik grūti viņai tagad klājas.