«Kaut tikai bērni to nezinātu! Kaut tikai bērni to nezinātu!» viņa bieži nopūtusies, kad nedrošiem soļiem ienākusi kūtī.
Bērni viņai rakstījuši vēstules un pastāvīgi lūguši, lai māte pārnāk pie viņiem dzīvot. Bet viņa negribējusi. Vecā nevēlējusies redzēt zemi, kas viņai atņēmusi tās bērnus. Viņa turējusi ļaunu prātu uz šo zemi. «Muļķīgi gan tas ir no manis, ka nevaru ciest zemi, kas bijusi tik laba pret viņiem,» viņa sacījusi, «bet man negribas to redzēt.»
Viņa nedomājusi ne par ko citu kā vienīgi par saviem bērniem un par to, ka tiem bijis jāaiziet dzīvot svešumā. Vasarā viņa vedusi govi laukā ganībās lielajā purvā. Visu augu dienu viņa tad sēdējusi purva malā, rokas klēpī salikusi, un, kad viņas abas ar govi atkal devušās mājup, vecā saimniece sacījusi:
«Redzi nu, Sarkangalve, ja mums te neauglīgu purvu vietā būtu auglīgas, treknas druvas, tad viņiem vis nevajadzētu doties prom svešumā.»
Uz purvu viņa turējusi ļaunu prātu un bieži dusmojusies, ka tas tik liels un ka no tā nav nekāda labuma. Bieži viņa žēlojusies, ka tieši purvājs vainīgs, ka bērni aizgājuši pasaulē.
Pēdējā vakarā viņa bijusi vārgāka un nespēcīgāka kā jebkad. Viņai nebijis pat spēka govi izslaukt. Uz priekšu salīkusi, viņa stāstījusi, ka pie viņas ieradušies divi zemnieki, kas gribot pirkt purvu. Tie domājot te ierīkot grāvjus un novadīt ūdeni, un vēlāk sēt labību un to novākt. Vecā sieva bijusi reizē priecīga un pilna bažu.
«Paklausies jel, Sarkangalve, paklausies jel, viņi saka, te purvā vēlāk augšot rudzi. Tagad gribu rakstīt bērniem, lai viņi nāk atpakaļ, nu viņi paši varēs šeit nopelnīt dienišķu maizi un viņiem vairs nebūs jādzīvo svešumā.»
Un viņa iegājusi atpakaļ istabā, lai uzrakstītu šo vēstuli…
Zēns vairs neklausījās, ko govs stāsta. Viņš atvēra kūts durvis un gāja pāri pagalmam pie nomirušās, no kuras viņam vēl nupat bija tik lielas bailes. Pie durvīm viņš apstājās un palūkojās visapkārt. Istaba nebija tik nabadzīga, kā viņš domāja. Tur atradās daudz tādu lietu, kādas mēdz būt cilvēkiem, kam radi Amerikā. Kādā stūrī stāvēja amerikāņu šūpuļkrēsls, pār galdu, kas atradās pie loga, bija pārklāta glīta plīša sega, otra tāda pat skaista sega atradās uz gultas. Pie loga bagātīgi izgreznotos ietvaros karājās svešumā aizbraukušo bērnu un mazbērnu ģīmetnes, uz kumodes stāvēja augstas vāzes un pāris svečturu ar resnām, vītām svecēm.
Zēns uzmeklēja sērkociņus un aizdedzināja abas sveces, nevis tādēļ, lai labāk redzētu, bet gan tāpēc, ka zināja, tā bija pieņemts mirušus godināt.
Tad viņš piegāja vecajai saimniecei klāt un aizdarīja tās acis, salika viņas rokas pār krūtīm un atglauda atpakaļ plānos, sirmos matus.
Par bailēm viņš nemaz vairs nedomāja, gluži otrādi, viņu bija pārņēmusi dziļa līdzjūtība, un viņš jutās gluži satriekts, domājot par veco sievu, kas savas vecuma dienas pavadījusi tik lielā vientulībā un ilgās pēc saviem bērniem. Vismaz šo vienu nakti viņš paliks pie viņas un vāķēs tās mirušās miesas.
Viņš sameklēja dziesmu grāmatu un sāka pusbalsī lasīt dažas dziesmas. Te kādas dziesmas vidū viņš apstājās, un viņam gribot negribot bija jādomā par saviem vecākiem.
Nē, tas gan viņam nebija ne prātā ienācis, ka vecāki tik ļoti varētu ilgoties pēc saviem bērniem! Viņš nekad nebija domājis, ka, tikko bērni aizgājuši, vecāku dzīve tikpat kā beigusies. Un ja nu viņa paša vecāki par viņu tāpat sēro un tāpat ilgojas pēc viņa kā šī vecā saimniece?
Šī doma viņu iepriecēja, bet viņš neuzdrošinājās pie tās kavēties. Viņš nebija tāds bērns, pēc kura tēvs un māte varētu ilgoties.
Bet, ja viņš arī līdz šim nav bijis tik krietns, vai tad viņš tāds nevarētu kļūt?
Visapkārt istabā viņš redzēja saimnieces aizceļojušo bērnu ģīmetnes. Tur bija lieli un spēcīgi vīri un sievas nopietnām sejām, un līgavas garos plīvuros, kungi smalkos uzvalkos un bērni skaistos, baltos tērpos un sprogainām galviņām. Zēnam likās, viņi visi skatās kaut kur zilā tālē un nespēj nekā redzēt.
— Jūs nabagie! — viņš sacīja. — Jūsu māte mirusi. Tagad jūs vairs nespējat par labu griezt, ka esat viņu atstājuši. Bet mana māte vēl dzīva.
Viņš apstājās. Pasmaidīja.
— Jā, mana māte dzīvo, — viņš teica. — Abi divi, tēvs un māte, vēl ir dzīvi.
XVIII NO TABERGAS LĪDZ HUSKVARNAI
Piektdien, 15. aprīlī
Šonakt zēns gandrīz visu nakti nevarēja aizmigt. Viņš aizmiga tikai uz rīta pusi un tad sapņoja par saviem vecākiem. Viņš tikko viņus abus varēja pazīt. Abiem bija sirmi mati, vecas un grumbainas sejas. Nilss vaicāja, kāpēc tas tā, un vecāki atbildēja, ka tā novecojuši aiz ilgām pēc viņa. Zēns jutās dziļi aizkustināts, bet arī izbrīnījies, jo vienmēr bija domājis, ka vecāki var tikai priecāties par to, ka tikuši no viņa vaļā.
Kad Nilss pamodās, laiks bija skaists un dzidrs. Vispirms zēns apēda pats maizes gabaliņu, ko bija atradis istabā, tad pabaroja ir zosis, ir govi un attaisīja kūts durvis, lai govs varētu iziet ārā. Ieraugot to vienu pašu nākam, kaimiņi sapratīs, ka ar viņas saimnieci nav labi. Viņi steigsies uz pamesto sētu, lai palūkotos, kas noticis ar vecīti, redzēs, ka tā mirusi, un viņu apbedīs.
Tikko Nilss ar zosīm bija pacēlies gaisā, viņi ieraudzīja kādu augstu kalnu ar stāvām sienām un strupu smaili un saprata, ka tas laikam ir Tabergs. Uz Taberga smailes stāvēja Akka ar Iksi un Kaksi, Kolmi, Nelji un Viizsi, un Kuuzi ar visiem sešiem zoslēniem un gaidīja viņus. Kad tās ieraudzīja, ka zostēviņam un Daiļdūnītei laimējies atrast Sprīdīti, tad nu gan bija lieli prieki, tāda gāgināšana, sasaukšanās un spārnu vēdināšana, ka grūti aprakstīt.