Tabergas kalns diezgan augstu bija noaudzis mežiem, bet pati kalna virsotne slējās kaila, un no turienes varēja tālu pārredzēt visu apkārtni. Uz austrumiem, dienvidiem un rietumiem acis saskatīja tikai nabadzīgu, kalnainu apvidu ar tumšiem egļu mežiem, brūniem purvājiem, ledus klātiem ezeriem un zilām kalnāju mugurām. Zēnam bija jādomā, ka tas, kas radījis šo zemi, strādājis pavirši un steidzīgi. Bet, kad paraudzījās uz ziemeļiem, tad saskatīja pavisam ko citu. Likās, ka zeme te veidota ar vislielāko mīlestību un rūpību. Skaisti kalni mainījās ar mīlīgām ielejām, pa kurām vijās upes līdz pat lielajam Veterna ezeram, kas jau mirdzēja un laistījās brīvs no ledus un likās nevis ūdens, bet zilas gaismas pilns.
Tieši šis Veterna ezers bija visas ziemeļdaļas daiļums, jo likās, ka no ezera ceļas zils mirdzums un pārklāj visu apvidu. Birzis un pakalni, Jenčepingas pilsētas namu jumti un torņi, kuri vīdēja ezera krastmalā, viss bija ietīts zilā mirdzumā, kas glāstīt glāstīja acis.
«Ja debesīs ir zemes,» zēns domāja, «tad tās droši vien tikpat zilas kā šī te.» Un viņam bija tā, it kā būtu ataususi nojauta, kā izskatās paradīzē.
Kad vēlāk dienā zosis turpināja ceļojumu, viņas devās uz zilo ieleju. Visas bija labā omā, tik skaļi klaigāja un trokšņoja, ka visiem, kam vien bija ausis, vajadzēja tās ievērot.
Tā arī bija pirmā skaistā pavasara diena, ko tie piedzīvoja šajā apvidū. Līdz šim pavasaris bija strādājis ar lietus un vēja palīdzību. Tagad, kad laiks iestājās jauks, cilvēkus pārņēma tādas ilgas pēc saules, vasaras siltuma un zaļajiem mežiem, ka viņi tikko varēja veikt savus ikdienišķos darbus. Kad nu meža zosis augstu gaisā brīvas un līksmas laidās tiem pāri, visi bez izņēmuma pacēla acis un pavadīja tās skatieniem.
Pirmie, ko zosis todien ieraudzīja, bija Tabergas kalnrači, kas lauza rūdu. Dzirdēdami zosis klaigājam, viņi pārtrauca urbšanas darbus, un viens no viņiem uzsauca putniem:
— Uz kurieni dodaties? Uz kurieni dodaties?
Zosis nesaprata viņu jautājumu, bet zēns noliecās pār zoss muguru un atsaucās viņu vietā:
— Turp, kur nav ne kapļu, ne veseru!
Kad kalnrači dzirdēja šos vārdus, viņiem likās, ka pašu ilgas liek sadzirdēt zosu klaigās cilvēku vārdus.
— Ņemiet mūs līdzi! Ņemiet mūs līdzi! — sauca strādnieki.
— Šogad ne! — Nilss atsaucās. — Šogad ne!
Pa Tabergas upi zosis laidās uz Munka ezera pusi, aizvien vēl klaigādamas. Šeit uz šauras zemesmēles starp Munka un Veterna ezeriem zosis laidās pāri lielai papīrfabrikai. Pusdienas atpūtas laiks bija beidzies, un strādnieku bari patlaban atkal devās uz fabrikas vārtiem.
— Kurp ved jūsu ceļš? Kurp ved jūsu ceļš? — viens no strādniekiem uzsauca zosīm.
Zosis nesaprata, bet zēns atbildēja viņu vietā: — Turp, kur nav ne tvaika katlu, ne mašīnu!
Strādnieki dzirdēja šo atbildi, bet arī viņiem likās, ka viņu pašu ilgas liek zosu klaigām skanēt līdzīgi cilvēku vārdiem.
— Ņemiet mūs līdzi! Ņemiet mūs līdzi! — strādnieki sauca.
— Šogad ne! Šogad ne! — zēns atbildēja. Tad zosis laidās pāri lielajai sērkociņu fabrikai uz Veterna krasta. Kā liels cietoksnis tā paceļas ezera malā un slien augstu gaisā savus milzīgos dūmeņus. Pagalmos neredzēja neviena cilvēka, bet kādās lielās telpās sēdēja jaunas meitenes un lika sērkociņus kastītēs. Šajā jaukajā laikā viņas bija atvērušas logu, pa kuru ieskanēja zosu klaigas. Kāda jauna meitene, kas sēdēja pie paša loga ar sērkociņu kastīti rokā, izliecās pa logu un sauca:
— Kurp laižaties? Kurp laižaties?
— Uz zemi, kur nevajag ne gaismas, ne sērkociņu! — Nilss atteica.
Jaunā meitene domāja, ka dzird tikai zosu balsis, tomēr viņai likās, ka saprot dažus vārdus, un tāpēc atsaucās:
— Ņemiet mani līdzi! Ņemiet mani līdzi!
— Šogad ne! — zēns atbildēja. — Šogad ne!
Uz austrumiem no šīs fabrikas atrodas Jenčepinga, tik skaistā vietā, kā reti kāda pilsēta var atrasties. Šaurā Veterna ezera smilšainie krasti austrumos un rietumos ir ļoti augsti un stāvi, bet tieši dienvidos smilšu kraujas nogruvušas, it kā izveidodamas lielus vārtus, pa kuriem var nokļūt līdz ezeram, un pašu vārtu vidū atrodas Jenčepinga, kamēr pa labi un kreisi paceļas kalni, bet aiz muguras paliek Munka un priekšā Veterna ezers.
Zosis, tāpat klaigādamas, laidās pār šauro pilsētu. Bet te neviens tās neievēroja. Nevarēja jau arī nemaz gaidīt, lai pilsētas iedzīvotāji ielās apstātos un sasauktos ar zosīm.
Lidojums virzījās tālāk gar Veterna ezera krastu; pēc brīža zosis nonāca pie Sannas sanatorijas. Daži slimnieki stāvēja uz verandas un ieelpoja pavasara gaisu. Viņi dzirdēja zosu klaigas. Kurp jūs laižaties? Kurp jūs laižaties? — kāds no slimniekiem sauca tik vārgā balsī, ka tā tikko bija sadzirdama.
— Uz zemi, kur nav ne rūpju, ne slimību! — zēns atbildēja.
— Ņemiet mūs līdzi! — slimnieki lūdzās.
— Šogad ne! Šogad ne! — zēns atsaucās.
Pēc kāda laiciņa zosis nonāca pie Huskvarnas, kas atrodas kādā ielejā. Pilsētu apņem skaisti, krauji kalni. Kāds strauts gariem, šauriem ūdenskritumiem brāžas no klints lejup. Kalnu pakājē atrodas lielas darbnīcas un fabrikas, ielejā ierīkotas mājiņas strādniekiem ar maziem dārziņiem, un pašā vidū atrodas skola.
Zosīm garām laižoties, atskanēja zvans. Bars bērnu iznāca no skolas, soļodami roku rokā. Viņu bija tik daudz, ka drīz vien piepildīja visu skolas pagalmu.
— Kurp jūs dodaties? Kurp jūs dodaties? — sauca skolēni, dzirdot zosis laižamies.
— Turp, kur nav ne grāmatu, ne stundu! — zēns atbildēja.
— Ņemiet mūs līdzi! Ņemiet mūs līdzi! — bērni kliedza.