— Šogad ne, bet nākamgad! — Nilss atbildēja. — Šogad ne, bet nākamgad!
XIX LIELAIS PUTNU EZERS
MEŽA PĪĻTĒVIŅŠ JARRO
Veterna austrumkrastā atrodas Omberga, uz austrumiem no Ombergas ir Dagsmosse, bet uz austrumiem no Dagsmosses — Tokerna ezers. Visapkārt Tokernam plešas lielais, vienmērīgais Austrumjetas līdzenums.
Tokerns ir krietni liels ezers, bet senos laikos tas esot bijis vēl daudz lielāks. Cilvēkiem licies, ka tas apklāj pārāk lielu auglīgā līdzenuma gabalu, un viņi sākuši ezeru nosusināt, novadot tā ūdeņus, lai nosusinātās vietās varētu iekopt un sēt labību. Tomēr viņiem nav izdevies visu ezeru pārvērst aramzemē, kāds sākumā bijis to nodoms; un tā ūdens vēl joprojām pārklāj lielu plašumu. Bet kopš ezera nolaišanas tas kļuvis sekls un ūdens nevienā vietā nav dziļāks par vienu metru. Ezera krasti kļuvuši purvaini un staigni, bet ezera vidū virs ūdens paceļas mazi, muklaini paugurīši.
Taču ir tāds augs, kas labprāt stāv ar kājām ūdenī, ja vien galva brīvi plīvo vējā. Tās ir ezera niedres, kas nekur nepadodas labāk kā šajos seklajos Tokerna krastos un ap mazajiem, staignajiem pauguriem ezera vidū. Tās te aug tik vareni, ka sasniedz pat cilvēka augumu, un ir tik biezi saaugušas kopā, ka laiva tikai ar lielām pūlēm var izspiesties tām cauri. Niedrājs izveido zaļu jostu, kas apjož visu ezeru, un pēdējais tādēļ cilvēkiem pieejams tikai tajās vietās, kur niedres izpļautas.
Bet, ja cilvēkam niedru dēļ grūti piekļūt ezeram, tad ir tādi radījumi, kam niedrājs sniedz pajumti un daudz ko citu. Niedrājā atrodas mazi aizsprosti un gari kanāli ar zaļganu, stāvošu ūdeni, kur aug ūdens ziedi un glīvenes un kur neskaitāmos vairumos mājo odi un knišļu bari, zivtēni un varžu kurkuļi. Šo mazo aizsprostu un kanālu malās atrodas liels skaits labu paslēptuvju, kur ūdensputni perē savus mazuļus un rod tiem bagātīgu barību; te tos neapdraud ienaidnieka acs un tiem nav jābēdā par ikdienišķo pārtiku.
Un tiešām, niedrājā dzīvo milzīgi putnu bari, to skaits ar katru gadu vairojas, jo vieta šeit patiesi lieliska. Pašas pirmās Tokernā apmetās meža pīles, vēl šobaltdien tās tur dzīvo tūkstošiem. Taču tagad ezers vairs nepieder tikai pīlēm vien, tām jādalās ar gulbjiem, nirām, laučiem un daudziem citiem ūdensputniem.
Tokerna ezers ir neapšaubāmi pats labākais putnu ezers visā Zviedrijā, un putniem jābūt laimīgiem, ka tiem tik ilgi pieder tāda lieliska apmešanās vieta. Tomēr nav droši zināms, cik ilgi tie vēl valdīs pār niedrāju, jo cilvēki nevar aizmirst, ka ezers slēpj lielu, plašu klajumu labas un auglīgas zemes, un aizvien no jauna izvirzās jautājums par ezera nosusināšanu. Ja to reiz galīgi izlems, tad daudziem tūkstošiem putnu būs šis apgabals jāatstāj.
Tajā laikā, kad Nilss Holgersons ceļoja ar meža zosīm, Tokerna krastā dzīvoja kāds meža pīļtēviņš, vārdā Jarro. Viņš bija vēl jauns, tam aiz muguras bija tikai viena vasara, rudens un ziema. Patlaban sākās viņa pirmais pavasaris. Viņš tikai nesen bija atgriezies no Ziemeļāfrikas un turklāt pārnācis par agru, jo ezers vēl gulēja zem ledus segas.
Kādā vakarā, kad tas kopā ar citiem jauniem pīļtēviņiem līksmi lidoja pār ezeru, pēkšņi atskanēja daži šāvieni, un skrotis ķēra Jarro krūtīs. Viņam likās, ka pēdējā stunda jau klāt; bet, lai mednieks, kas to bija sašāvis, nedabūtu viņu rokā, Jarro lidoja tālāk, cik vien spēki ļāva. Viņš nedomāja, kurp laižas, bet devās tikai uz priekšu. Kad beidzot spēki to atstāja un spārni tikko cilājās, viņš vairs nemaz neatradās virs ezera, bet lidoja patlaban pār kādām zemnieku mājām Tokerna krastā. Līdz nāvei pārguris, tas nokrita pašā namdurvju priekšā. Drīz pēc tam kāds jauns kalps gāja pār pagalmu. Viņš ieraudzīja Jarro un pacēla to. Bet Jarro, kura vienīgā vēlēšanās tagad bija mierīgi nomirt, saņēma pēdējos spēkus un ieknāba kalpam pirkstā, lai tas viņu laiž vaļā.
Ja arī nabaga putnam neizdevās atbrīvoties, tad vismaz viņa knābienam bija labas sekas, jo kalps manīja, ka tas vēl nav pagalam. Vārīgi viņš nu ienesa ievainoto putnu istabā un parādīja to mājas saimniecei — jaunai zemniecei ar laipnu, patīkamu seju. Viņa tūliņ paņēma Jarro no kalpa rokām, noglāstīja tā muguru un nosusināja asinis, kas sūcās no putna mīkstajām kakla dūnām. Tad viņa to vērīgi aplūkoja un redzēja, cik tas skaists ar savu tumši zaļo, mirdzošo galvu, balto kaklu, sārtbrūno muguru un zilajiem spārniem. Viņai bija žēl, ka tik skaistam putnam jāmirst. Žigli viņa nu sakārtoja kādu grozu un ieguldīja tur Jarro.
Jarro visu laiku bija sitis spārniem un mēģinājis atbrīvoties, bet, kad tas saprata, ka cilvēki nemaz negrib viņu nogalināt, viņš tīkamā labsajūtā ierīkojās grozā. Tikai tagad viņš sajuta, cik ļoti noguris no lielajām sāpēm un asins noplūduma. Saimniece pacēla grozu, lai novietotu to kaktā aiz pavarda, bet, pirms viņa paspēja putnu nolikt zemē, Jarro jau bija aizvēris acis un aizmidzis.
Pēc kāda brīža Jarro pamodās no viegla pieskāriena. Kad viņš atvēra acis, tad izbijās tik ļoti, ka aiz bailēm zaudēja vai samaņu. Tagad nu gan viņš bija pazudis, jo viņa priekšā stāvēja kāds, kas tam likās vēl bīstamāks par cilvēkiem un laupītājputniem. Neviens cits kā garspalvainais putnu suns Cēzars stāvēja viņa priekšā un viņu apostīja.
Kādas neaprakstāmas bailes Jarro bija izcietis jau pagājušajā vasarā, kad, būdams vēl gluži mazs, dzeltenām, liegām dūnām klāts putnelis, dzirdēja pār niedrāju atskanam saucienu: «Cēzars nāk! Cēzars nāk!» Un, kad viņš pamanīja brūnbaltraibo suni brienam pa niedrēm, plati atvērtu rīkli un kāriem zobiem, viņam šķita, ka redz pašu nāvi. Jarro aizvien bija cerējis, ka nekad nepiedzīvos brīdi, kad Cēzars stāvēs viņa priekšā aci pret aci.