Un tagad sev par lielu nelaimi viņš bija nokritis tieši tajā pagalmā, kur atradās Cēzara mājas, jo nu suns stāvēja pie viņa groza.
— Kas tu tāds esi? — viņš dusmīgi rūca. — Kā tu šeit radies? Vai tad tavas mājas nav lejā niedrājā?
Tikai ar mokām Jarro spēja izteikt:
— Neturi uz mani ļaunu prātu, Cēzar, ka esmu iemaldījies šajās mājās! Es tur nekā nevarēju darīt. Mani ķēra skrotis, un cilvēki paši mani novietoja šajā grozā.
Ak, tā, cilvēki paši tevi ielikuši grozā, — sacīja Cēzars. — Tad jau gan viņi būs nodomājuši ļaut tev izveseļoties, lai gan man liekas, viņi darītu daudz prātīgāk, ja tevi apēstu, kamēr esi viņu varā. Bet te mājās tevi neviens nedrīkst aizskart. Tev nemaz nav jāskatās tādām baiļu pilnām acīm, patlaban mēs abi neatrodamies Tokerna ezerā.
Pēc šiem vārdiem Cēzars pagrieza meža pīļtēviņam muguru un nolikās uz auss kvēlojošā pavarda priekšā. Tikko Jarro saprata, ka lielās briesmas secen, viņu atkal pārņēma tik spējš nogurums, ka tas no jauna iemiga.
Kad Jarro pamodās otrreiz, viņš ieraudzīja pie groza trauku ar putru un ūdeni. Kaut gan viņš vēl jutās diezgan slims, viņu tomēr mocīja izsalkums, un tā nu viņš sāka ēst. Kad namamāte pamanīja, ka noliktā barība tam garšo, viņa pienāca klāt, noglāstīja putna muguru un izskatījās priecīga. Tad Jarro atkal iemiga. Vairākas dienas no vietas viņš nespēja nekā cita kā tikai gulēt un ēst.
Kādā rītā viņš jutās jau tik atspirdzis, ka izkāpa no groza un sāka staigāt pa grīdu. Bet necik tālu viņš vis netika, jo pakrita un nespēja vairs piecelties. Tad Cēzars pienāca viņam klāt, atvēra savu plato rīkli un satvēra viņu zobos. Jarro, protams, domāja, ka suns to uz vietas nokodīs, bet Cēzars viņu aiznesa atpakaļ grozā un nenodarīja tam ne mazākā ļaunuma. Slimā putna sirdī nu pamodās uzticība pret Cēzaru. Savā nākamajā mēģinājumā pastaigāties pa virtuvi Jarro tieši devās uz Cēzara pusi un itin mierīgi novietojās viņam blakus. Pēc tam viņi abi kļuva labi draugi, un Jarro ik dienas vairākas stundas nogulēja starp Cēzara ķetnām.
Bet vēl jo lielāku sirsnību un uzticību Jarro sajuta pret pašu saimnieci. No viņas tas itin nemaz nebaidījās, un, tikko tā atnesa barību, putns ar galvu glāstīja saimnieces roku. Kad viņa atstāja virtuvi, viņš sāpīgi nopūtās un, kad tā atkal ienāca istabā, līksmi apsveica viņu savā putnu valodā.
Jarro pavisam aizmirsa, cik ļoti senāk baidījies no cilvēkiem un suņiem. Tagad tie viņam likās līdzjūtīgi un labsirdīgi, viņš tos iemīlēja. Jarro vēlējās ātrāk izveseļoties, lai varētu aizlaisties pie citām pīlēm uz Tokernu un pastāstīt, ka viņu senie ienaidnieki nemaz nav tik bīstami un no tiem nebūt nav jābaidās.
Jarro bija novērojis, ka šeit mājās kā Cēzaram, tā arī cilvēkiem ir tādas acis, kas modina uzticību, un viņam bija tik patīkami tajās raudzīties. Vienīgais radījums, kam viņš nelabprāt skatījās acīs, bija mājas kaķe Klorina. Viņa gan nedarīja tam nekā ļauna, tomēr Jarro nevarēja un nevarēja izjust pret kaķi īstu uzticību. Turklāt viņa arī bieži strīdējās ar Jarro, tāpēc, ka tas par daudz pieķēries cilvēkiem.
— Tu domā, viņi tā rūpējas par tevi aiz tīras pašaizliedzīgas mīlestības, — Klorina sacīja. — Pagaidi tikai, kad tu būsi labi nobarojies, gan tad viņi tev apgriezīs kaklu. Jā, cilvēkus es pazīstu.
Kā visiem putniem, arī Jarro sirds bija mīksta un uzticīga, un kaķes vārdi viņu dziļi apbēdināja. Saimniece viņam apgriezīšot kaklu! Nē, to viņš nekad neticēs! Arī par viņas mazo puisīti, kas rotaļādamies un tērzēdams stundām ilgi varēja nosēdēt pie viņa groza, Jarro nespēja domāt ļauni. Abi mīlēja viņu un izjuta pret to tādu pašu mīlestību kā pats Jarro pret viņiem.
Kādu dienu, kad Jarro un Cēzars gulēja savā parastā vietā pavarda priekšā, Klorina sēdēja uz plīts malas un sāka ar meža pīļtēviņu ķircināties.
— Man ļoti gribētos zināt, ko jūs, pīles, darīsiet nākamgad, kad ezers būs nosusināts un pārvērsts par aramzemi? — vaicāja kaķe.
— Ko tu teici, Klorina? — Jarro izbijies uzlēca kājās.
— Es aizvien aizmirstu, ka tu tik labi nesaproti cilvēku valodu kā es un Cēzars, — kaķe atteica. — Citādi tu gan zinātu, ko sprieda vīri, kas vakar bija šeit. Viņi runāja, ka Tokerna ūdeņi jānolaižot un jau nākamajā gadā ezera dibens būšot gandrīz tikpat sauss kā istabas grīda. Tāpēc jau es arī labprāt gribētu zināt, kur jūs, meža pīles, nākamgad dzīvosiet!
Kad Jarro dzirdēja kaķi tā runājam, viņu pārņēma briesmīgas dusmas. Viņš šņāca gluži kā odze un nikni sacīja:
— Tu esi tik ļauna kā laucis, un tikai gribi mani uzkūdīt pret cilvēkiem. To nu gan es nemūžam neticēšu, ka viņiem tāds nolūks, jo ezers pieder meža pīlēm, un tas taču cilvēkiem būtu jāzina. Vai tad viņiem tiešām varētu ienākt prātā tik daudziem putniem atņemt patvērumu un padarīt tos nelaimīgus? To visu tu droši vien esi pati iz
domājusi, lai mani iebiedētu. Man gribētos, lai tevi saplosa ērglis Gorgo, jā, man pat nebūtu nekas pretim, ja saimniece tev apgrieztu bārdu!
Bet šie niknie vārdi nespēja piespiest kaķi klusēt.
— Ak, tā, tev liekas, es meloju? — viņa atcirta. — Tad vari pajautāt Cēzaram! Viņš arī bija vakar vakarā šeit istabā, un Cēzars nekad nemelo.
— Cēzar, tu saproti cilvēka valodu daudz labāk nekā Klorina, — Jarro sacīja. — Paskaidro jel viņai, ka tā nav labi izpratusi, ko viņi runājuši! Apdomā pats, kas tad notiktu, ja cilvēki nosusinātu Tokernu un ezera dibenu pārvērstu par aramzemi! Tad jau lielajām pīlēm nebūtu vairs ne ūdenslēcu, ne citu augu un mazie pīlēni paliktu gluži bez barības, jo aptrūktu kurkuļu un knišļu. Arī niedrāja tad vairs nebūtu, kur paslēpties jaunajiem pīlēniem, kamēr tie vēl nav iemācījušies lidot. Tad jau visām meža pīlēm būtu jādodas prom un jāmeklē cita vieta. Bet kur gan atrodams otrs tāds labs patvērums kā Tokerna ezers? Cēzar, saki taču, ka Klorina nav lāgā sapratusi! Cēzars izturējās visai dīvaini. Sarunas sākumā viņš bija itin modrs, bet, tikko Jarro griezās pie viņa ar jautājumu, viņš sāka žāvāties un, nolicis savu garo purnu; uz priekšķetnām, aizvēra acis, un uzreiz iegrima dziļā miegā.