Ar zobgalīgu smaidu kaķe nu noraudzījās lejup uz suni un sacīja:
— Man šķiet, Cēzaram nemaz netīk atbildēt uz tavu jautājumu, — viņa pievērsās Jarro. — Viņš ir gluži tāds pats kā visi citi suņi, kas nekad negrib atzīties, ka cilvēki spēj būt netaisni. Bet tu vari tiešām paļauties uz maniem vārdiem. Varu tev arī pateikt, kādēļ cilvēki nodomājuši ezeru nosusināt tieši tagad. Ja jūs, meža pīles, būtu vienīgās ezera apdzīvotājas, viņi varbūt ezeru nemaz nesteigtos nosusināt, jo no jums viņiem atkrīt savs labums. Bet pēdējā laikā ezerā lielā skaitā apmetušies lauči, niras un vēl citi putni, ko cilvēki nelieto pārtikai; viss niedrājs pilns no tiem, un šo putnu dēļ cilvēki vairs nevēlas ezeru uzturēt.
Jarro neteica kaķei ne vārda, bet, galvu pacēlis, iekliedza sunim ausī:
— Cēzar, Cēzar! Tokernā vēl ir tik daudz pīļu, ka tās, līdzīgi mākoņiem, spēj aizklāt debesis, to taču tu zini! Saki jel viņai, ka tas nav tiesa! Cilvēkiem nevar ienākt prātā atņemt mums pajumti!
Tad Cēzars pēkšņi uzlēca kājās un metās Klorinai virsū, tā, ka tai bija jāglābjas uz plaukta pie sienas.
— Gan es tevi iemācīšu klusēt, kad man gribas gulēt! — viņš dusmīgi tai uzsauca. — Protams, esmu dzirdējis, ka ezeru gribot šogad nosusināt. Bet šis jautājums jau tik daudzas reizes apspriests, un tomēr nekas tālāk nav darīts. Arī man šī lieta nemaz nepatīk. Kas tad notiks ar medībām, ja Tokerna ezeru nosusinās? Tu esi vientiesīga muļķe, ja tevi tas tā iepriecina. Kas tad mums būs par dzīvi, ja Tokernā vairs nemājos putni?
VILINĀTĀJS
Svētdien, 17. aprīlī
Pēc dažām dienām Jarro jau bija tiktāl atveseļojies, ka spēja pārlidot pāri visai istabai. Saimniece viņu noglaudīja, un viņas mazais dēlēns izskrēja ārā un noplūca meža pīļtēviņam pirmo uzdīgušo zāļu stiebriņu. Kad saimniece viņu glāstīja, Jarro sevī domāja, lai gan viņš tagad tā atžirdzis, ka jūtas gluži vesels un tūliņ spētu aizlidot līdz Tokernam, viņam tomēr nemaz nepatiktu no cilvēkiem šķirties. Jā, viņš labprāt dzīvotu pie tiem visu mūžu.
Bet tad kādā agrā rītā saimniece apmeta pīļtēviņam cilpu, kas neļāva spārniem brīvi lidot, un iedeva to tam pašam kalpam, kas ievainoto putnu bija atradis pagalmā. Kalps paņēma Jarro padusē un gāja lejā uz ezeru.
Pa Jarro slimības laiku ledus bija nokusis. Ezera krastos un pauguros vēl līgoja vecās, sausās pērngada niedres, bet visas ūdenszāles jau dzina jaunas atvases, un ūdensaugu stiebri sniedzās līdz pašai ūdens virsmai. Arī visi gājputni bija atgriezušies. No niedrēm vīdēja ārā kuitalu izliektie knābji, niras lepojās jaunām apkaklēm, un mērkaziņas cītīgi meklēja salmus ligzdām.
Kalps iekāpa laivā, novietoja Jarro laivas dibenā un īrās ezerā. Jarro, kas visu šo laiku bija pieradis sagaidīt tikai labu no cilvēkiem, sacīja Cēzaram, kas arī atradās turpat laivā, viņš esot kalpam pateicīgs, ka tas vedot to ezerā. Tikai kalpam nemaz nevajadzējis viņu piesiet, jo viņam ne prātā nenākot no cilvēkiem aizbēgt.
Cēzars nekā neatbildēja, šorīt viņš bija uzkrītoši mazrunīgs. Tikai tas pīļtēviņam likās dīvaini, ka kalps bija paņēmis bisi līdzi. Viņš nespēja ticēt, ka labsirdīgie zemnieki medītu putnus. Turklāt Cēzars bija sacījis, ka šajā gadalaikā cilvēki nemēdzot putnus šaut.
— Tagad ir taupīšanas laiks, — viņš bija teicis, — kaut gan es tam lielu uzmanību neveltīju.
Kalps airēja uz kādu niedrājā ieslēgtu saliņu. Tad viņš izkāpa no laivas, savilka vienkopus lielu kaudzi vecu niedru un nolikās aiz tām guļus. Jarro bija ar cilpu piesiets pie laivas, taču saite bija pietiekoši gara, un putns brīvi varēja pastaigāties pa niedrāju.
Pēkšņi viņš ieraudzīja dažas jaunas meža pīles, ar kurām tas bija sacenties ezera pārpeldēšanā. Pīles bija diezgan patālu, bet Jarro skaļiem saucieniem aicināja tās sev klāt. Jaunās pīles viņam atbildēja, un drīz vien laivai tuvojās liels, skaists pīļu bars. Putni vēl nebija pielaidušies klāt, kad Jarro jau sāka tiem stāstīt par savu brīnišķīgo izglābšanos un par to, cik cilvēki pret viņu izturējušies labi. Pēkšņi atskanēja daži šāvieni, un trīs pīles iekrita niedrājā. Cēzars ielēca ūdenī un iznesa tās malā.
Tagad Jarro visu saprata. Cilvēki bija viņu izglābuši, lai ar viņa palīdzību pievilinātu citus putnus. Un tas viņiem arī bija izdevies. Trīs pīles viņa dēļ zaudēja dzīvību. Viņam nu bija tā ap sirdi, ka aiz kauna gribējās vai nomirt. Jā, viņam pat likās, ka draugs Cēzars to nicīgi uzlūko; un, kad viņi atkal atradās istabā, viņš vairs neuzdrošinājās Cēzaram tuvoties un nogulties tam blakus.
Nākamajā rītā Jarro atkal aizveda uz saliņu ezerā. Arī šoreiz viņš ieraudzīja vairākas pīles. Bet, kad tās tuvojās, viņš tām uzsauca:
— Prom! Prom! Sargieties! Laidieties citā virzienā! Te aiz niedru kaudzes guļ paslēpies mednieks! Es esmu atvests šurp, lai jūs piemānītu!
Šoreiz viņam tiešām izdevās putnus laikā brīdināt, tie nepienāca pa šāvienam.
Jarro sekoja pīlēm sasprindzinātā uzmanībā, un viņam nebija pat laika noraut kādu svaigu, uzdīgušu zāļu stiebriņu. Tikko kāds putns tuvojās, viņš sauca un brīdināja to jau no tālienes. Viņš brīdināja pat niras, kaut gan uz šiem putniem nekad nebija turējis labu prātu, jo tie veikli ierīkojās meža pīļu paslēptuvēs. Bet viņš negribēja, ka viņa dēļ kāds putns iekļūst nelaimē. Un tā Jarro uzmanības dēļ kalpam šoreiz bija jādodas mājup tukšām rokām.