Tomēr, lai cik dīvaini tas likās, šoreiz Cēzars bija labākā omā nekā iepriekšējā dienā. Kad metās vakars, viņš pats pienāca pie groza, paņēma Jarro mutē un aiznesa pie pavarda, kur ļāva tam gulēt starp savām priekšķetnām.
Bet Jarro vairs nespēja justies omulīgi cilvēku mājoklī. Viņš bija dziļi nelaimīgs, un viņa sirdī smeldza doma, ka cilvēki viņu nekad nav patiesi mīlējuši. Kad saimniece vai viņas mazais puisēns pienāca to noglāstīt, viņš pabāza knābi zem spārna un izlikās, ka guļ.
Vairākas dienas no vietas Jarro bija spiests uzņemties bēdīgo vilinātāja putna lomu, un visi Tokerna putni to pazina jau no tālienes. Kādu rītu, kad tas kā parasti sauca: «Uzmanieties, putni! Nenāciet šurp! Es še atrodos tikai, lai jūs pielabinātu!» — viņš pēkšņi ieraudzīja peldam kādu niras lizgdu. Taisnību sakot, tas nebija nekas sevišķs. Tā bija pērngada ligzda, un niru ligzdas tā celtas, ka tās, tāpat kā laivas, var peldēt ūdenī. Tāpēc šādu niru ligzdu viegli gadās sastapt ezerā peldam. Bet Jarro šoreiz nespēja novērst acis no ligzdas, jo tā peldēja tieši uz saliņu, it kā to kāds vadītu. Kad ligzda bija piepeldējusi tuvāk, Jarro ieraudzīja mazu cilvēciņu, kas sēdēja ligzdā un airēja ar diviem kociņiem, kas viņam bija irkļu vietā. Mazais cilvēciņš tam uzsauca:
— Pienāc tik tuvu ūdens malai, cik vien tev iespējams, Jarro, un sataisies lidošanai! Drīz vien tu būsi brīvs!
Dažus mirkļus vēlāk ligzda piepeldēja gluži tuvu niedrājam, bet mazais airētājs nekāpa vis no savas laivas ārā. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, gandrīz nekustēdamies, aizslēpies aiz zāļu stiebriem. Arī Jarro aizturēja elpu. Doma, ka viņam varbūt izdosies atbrīvoties no savas nelaimes, viņu stindzināja.
Te piepeši virs niedrāja parādījās bars meža zosu. Jarro atkal attapās un skaļi tās brīdināja netuvoties. Taču meža zosis vairākas reizes lidoja pāri saliņai, tomēr turējās tik augstu gaisā, ka kalpam nebija pa šāvienam. Beidzot viņš tomēr neizturēja kārdinājumu un izšāva dažas reizes. Tikko atskanēja pirmais šāviens, mazais zeņķītis žigli izlēca krastā, izvilka no maksts mazu nazīti un veikli pārgrieza Jarro saiti.
— Laidies, steigšus prom, Jarro, pirms kalps vēl nav paspējis pielādēt bisi! — viņš tad uzsauca meža pīļtēviņam, pats naski ielēca atpakaļ laiviņā un atgrūda to no malas.
Mednieks visu uzmanību bija pievērsis meža zosīm un nemaz nepamanīja, ka Jarro ticis brīvībā. Bet Cēzars gan to bija pamanījis, un, tikko Jarro gatavojās pacelties spārnos, viņš pielēca tam klāt un satvēra to.
Jarro kliedza, cik spēka, bet mazais zeņķītis, kas bija meža pīļtēviņu izglābis, teica Cēzaram:
— Ja tu tiešām esi tik cēls un augstsirdīgs, kāds izskaties, tad gan negribēsi Jarro aizturēt, kad viņam radusies iespēja atbrīvoties no tik necienīga uzdevuma, kāds uzlikts putnam vilinātājam.
Kad Cēzars izdzirda šos vārdus, viņš dusmīgi savilka augšlūpu, bet, mirkli apdomājies, palaida Jarro vaļā. — Laidies prom, Jarro! — viņš sacīja. — Tu patiesi esi daudz par labu, lai piekrāptu citus putnus. Es tikai tādēļ negribēju tevi laist, ka istaba bez tevis man liksies tik tukša.
EZERA NOSUSINĀŠANA
Trešdien, 20. aprīlī
Pēc Jarro aizlidošanas virtuvē tiešām bija garlaicīgi un tukši. Suns ar kaķi vairs nevarēja strīdēties par pīļtēviņu, bet saimniecei trūka jautrās čalas, ar kādu Jarro aizvien apsveica, tikko viņa atvēra virtuves durvis. Vissāpīgāk pīļtēviņa trūkumu sajuta mazais saimnieces dēlēns Pers Ola. Tas bija tikko trīs gadus vecs, viņš bija mātei vienīgais bērns, un vēl nekad viņam nebija bijis tik labs rotaļu biedrs kā Jarro. Kad mājinieki mazajam zēnam paskaidroja, ka Jarro aizlaidies atpakaļ pie citām meža pīlēm ezerā, viņš nemaz negribēja apmierināties un domāja visu laiku tikai par to, kā labo Jarro atkal varētu dabūt atpakaļ.
Kamēr Jarro gulēja savā grozā, Pers Ola ar viņu bieži sarunājās. Viņš bija cieši pārliecināts, ka pīļtēviņš visu saprot, ko viņam stāsta. Viņš lūdza māti, lai tā ved viņu uz ezermalu uzmeklēt Jarro un palīdz viņu pārliecināt, lai tas nāk atpakaļ. Māte neklausījās mazā valodās, bet zēns negribēja no sava nodoma atsacīties.
Kādu dienu mazais Pers Ola rotaļājās viens pats ārā dārzā. Cēzars gulēja uz kāpnēm, un, kad māte izveda zēnu laukā, viņa piekodināja sunim: — Uzmani Peru Olu, Cēzar!
Ja viss būtu bijis kā parasti, Cēzars arī tiešām zēnu tā uzmanītu, ka tam nedraudētu nekādas briesmas. Bet šajā dienā Cēzars nemaz vairs nelīdzinājās pats sev. Viņš bija izdzirdīs runājam, ka zemnieki, kas dzīvoja ap ezeru, sanākuši kopā un apspriedušies par ezera nosusināšanu. Jautājums gandrīz galīgi izlemts. Pīlēm nu jādodas projām meklēt citur patvērumu, un Cēzaram vairs nekad nebūs izdevība godīgi un pamatīgi izmedīties. Šī doma viņu tik lielā mērā nodarbināja, ka Pers Ola viņam pavisam vairs nebija prātā.
Tikko mazais puisītis atradās pagalmā, viņš tūliņ sāka domāt, kā nokļūt Tokernā un parunāt ar Jarro. Viņš pats atvēra mazos dārza vārtiņus un devās pa šauro celiņu pļavā uz ezera pusi. Kamēr viņu vēl varēja ieraudzīt pa mājas logu, viņš gāja lēnām, bet tad sāka skriet. Viņam bija bail, ka māte vai kāds cits nepamana un neaizliedz iet lejā uz Tokernu. Viņš jau nekā ļauna negribēja darīt, tikai parunāt ar Jarro, lai tas nāk atpakaļ, bet nojauta, ka lielie cilvēki to neatļaus.