Kad Pers Ola nonāca ezermalā, viņš vairākas reizes skaļi sauca Jarro vārdu. Tad viņš ilgi gaidīja, bet Jarro nerādījās. Pers Ola gan redzēja daudz putnu, kas bija līdzīgi meža pīlēm, bet, tā kā visi tie laidās viņam garām, nepievēršot ne mazāko uzmanību, Pers Ola nodomāja, ka neviens no tiem nav īstais.
Kad Jarro vēl joprojām nerādījās, mazajam zēnam sāka likties, ka pašā ezerā tas būs vieglāk atrodams. Ezermalā atradās vairākas labas laivas, bet tās visas bija piesietas. Vienīgā laiva, kas stāvēja nepiesieta, bija veca un satrunējusi, to neviens vairs nelietoja. Pers Ola ar lielām pūlēm ierāpās tajā, nemaz nebēdādams par to, ka laivas dibens pilns ar ūdeni. Ar airi, protams, viņš neprata rīkoties, toties sāka laivu šurp un turp šūpot. Lielam cilvēkam, protams, tas neizdotos, bet bērniem piemīt tīri apbrīnojamas spējas iekļūt ezerā, ja ūdens ir augsts un nelaime tuvu; tā arī Peram Olam tiešām izdevās aizirties no malas Tokernā iekšā, un nu viņš skaļā balsī sauca Jarro.
Vecajai laivai, ūdenī šūpojoties, atvērās visas šķirbas, un ūdens arvien vairāk sāka plūst laivā iekšā. Bet mazajam zēnam par to nebija bēda. Viņš sēdēja pašā priekšā uz dēlīša un uzrunāja katru putnu, brīnīdamies, ka Jarro tik ilgi nerādās.
Galu galā Jarro zēnu tiešām pamanīja. Viņš dzirdēja, ka zēns viņu sauc tajā vārdā, kādā to mēdza saukt cilvēki, un noprata, ka zēns devies ezerā viņu meklēt. Jarro par to neizsakāmi priecājās; tātad cilvēku vidū viens tomēr bija atradies, kas viņu no sirds mīlēja! Kā šautra viņš laidās mazajam draugam pretim, nosēdās uz laivas malas un ļāva zēnam sevi glāstīt. Abi bija ļoti laimīgi, ka atkal satikušies.
Pēkšņi Jarro pamanīja, kādā stāvoklī atrodas laiva. Tā jau bija gandrīz pilna ar ūdeni, un drīz vien tai būs jānogrimst. Jarro gan mēģināja Peram Olam iestāstīt, ka viņš neprot ne peldēt, ne laisties un ka tādēļ jāmēģina tikt atpakaļ krastā, bet zēns putnu nesaprata. Jarro vairs ne mirkli nevilcinājās, viņš steidzīgi aizlaidās meklēt palīgu.
Pēc īsa brītiņa Jarro atkal atgriezās, nesdams uz muguras kādu sīku puisīti, kas bija vēl mazāks nekā Pers Ola. Ja tas nebūtu runājis gluži kā cilvēks, Pers Ola to noturētu par lelli. Mazais nu pavēlēja Peram Olam tūlīt satvert garu mietu un cik spēka stumties uz tuvākās saliņas pusi. Pers Ola paklausīja, un tad viņi abi kopīgiem spēkiem virzīja laivu uz priekšu. Pēc dažiem grūdieniem viņiem arī laimīgi izdevās sasniegt tuvējo niedru apņemto puduru. Tikko viņi abi pieīrās krastam, mazais pavēlēja atstāt laivu. Un tieši tajā mirklī, kad Pers Ola izkāpa krastā, laiva piesmēlās ar ūdeni un nogrima.
Kad Pers Ola to ieraudzīja, viņš saprata, ka tēvs ar māti būs dusmīgi, un viņš būtu sācis raudāt, ja uzmanību nesaistītu kas cits. Patlaban pār viņu galvām lidoja vesels bars pelēku putnu, kas apmetās turpat uz saliņas. Mazais puišelītis aizveda Peru Olu pie svešajiem putniem un pastāstīja viņam, ka tās esot meža zosis, nosauca viņu vārdus un paskaidroja, ko putni savā starpā runā. Tas viss bija tik jautri, ka Pers Ola aizmirsa visu citu.
Pa to laiku mājinieki bija pamanījuši zēna nozušanu un sāka to meklēt. Tie izskatīja visas saimniecības ēkas, pārmeklēja pagrabu un raudzījās akā. Tad viņi izmeklēja visus ceļus un taciņas un beidzot apjautājās kaimiņu mājās, vai bērns nav aizmaldījies turp. Pēc tam viņi gāja pārmeklēt ezeru, bet Pers Ola nekur nebija atrodams.
Putnu suns Cēzars gan zināja, ko saimnieki meklē, bet viņš nekā nedarīja, lai tiem palīdzētu nokļūt uz īstajām pēdām. Viņš mierīgi gulēja, it kā viņam par visu nebūtu nekādas daļas.
Vēlāk dienā atrada Pera Olas pēdu nospiedumus ezermalā pie laivām. Tikai tad pamanīja, ka vecās, satrunējušās laivas vairs krastmalā nav. Nu vecāki sāka saprast, kas noticis.
Saimnieks ar kalpiem tūliņ devās uz ezeru, viņi laivās pārmeklēja to, bet, kaut gan braukāja pa Tokernu līdz pašam vēlam vakaram, no zēna nebija ne vēsts. Domājams, vecā laiva nogrimusi un bērns tagad guļ kaut kur ezera dibenā.
Vakarā Pera Olas māte, baiļu mocīta, staigāja gar ezermalu. Visi citi bija pārliecināti, ka zēns noslīcis, tikai viņa viena nespēja tam ticēt un meklēja bez apstājas savu bērnu. Viņa meklēja gan niedrājā, gan muklainajā ezermalā, nevērojot, cik kājas dziļi stieg dūņās, cik slapjas tās kļūst. Viņa bija izmisusi, sirds viņai smeldza kā vāts. Viņa neraudāja, bet, rokas lauzīdama, skaļā balsī sauca sava puisēna vārdu.
Visapkārt ezerā atskanēja žēlas putnu klaigas un vaimanas. Viņai šķita, ka putni tai seko un arī vaimanā un gaužas.
«Arī tiem laikam savas bēdas, jo viņi tik žēli klaigā,» viņa domāja. «Bet tie taču tikai putni,» viņa pati sevī prātoja, «putniem droši vien nav nekādu bēdu.»
Bet savādi, arī pēc saules rieta putni nerima vaimanāt. Viņa klausījās neskaitāmās putnu balsīs pār ezeru. Vairāki putni viņai sekoja. Citi straujām spārnu vēdām laidās garām. Gaisu pildīja žēlabas un vaimanas.
Pēkšņi bailes, ko tā pati pārcieta par savu bērnu, atvēra viņas sirdi. Viņa it kā kļuva tuvāka visām dzīvām radībām un daudz labāk nekā senāk sāka saprast putnus un to ikdienišķās rūpes par mājokli un bērniem. Tagad viņai vairs nelikās, ka cilvēku un putnu starpā pastāv tik liela atšķirība, kā senāk bija domājusi.
Viņai ienāca prātā jautājums par ezera nosusināšanu, tas jau bija tikpat kā izlemts. Un tūkstošiem gulbju, pīļu un niru tad zaudēs savas mājas un savu dzimteni šeit Tokerna krastos! «Tas būs visiem putniem smags pārdzīvojums,» viņa domāja. «Kā lai viņi tā izaudzē savus mazuļus?»