Viņa apstājās un sāka pārdomāt.
«Jā, varbūt tiešām ir izdevīgi pārvērst ezeru apstrādājamā zemē,» saimniece prātoja, «bet vai tad tam jābūt tieši Tokerna ezeram, kas tik daudziem putniem dod patvērumu?»
Viņa atcerējās, ka rīt galīgi izlems ezera nosusināšanas jautājumu, un iedomājās, ka varbūt tādēļ viņas puisītis šodien nozudis. Vai tas nav bijis dieva prāts ar sāpēm aizkustināt tās sirdi, lai tā kļūst žēlsirdīga un aizkavē ļaunu darbu, kamēr šis jautājums vēl nav izlemts?
Viņa ātri steidzās atpakaļ mājās un pārrunāja ar vīru par ezera nosusināšanu. Viņa stāstīja savam dzīvesbiedram par ezeru un putniem, un Peru Olu un izteica domu, ka tas esot dieva sods. Tad viņa nomanīja, ka vīrs tai piekrīt.
Viņu mājas bija krietni lielas, bet ar ezera nosusināšanu tās gandrīz divreiz vēl palielinātos. Šī iemesla dēļ tad arī Pera Olas tēvs bija viens no karstākajiem ezera nosusināšanas aizstāvjiem. Citi baidījās no lieliem izdevumiem un izteica domas, ka pasākums varbūt nelaimējas tāpat kā iepriekš, bet Pera Olas tēvs bija visus pārliecinājis. Viņš prata lieliski runāt, un šī jautājuma atrisināšanā izlietoja visu savu māku, jo karsti vēlējās dēlam atstāt divtik lielu mantojumu, kā pats reiz saņēmis no tēva.
Tagad arī viņu mocīja jautājums, vai tikai tas nav dieva sods, ar ko tas atņēmis viņam dēlu tieši dienu pirms ezera nosusināšanas kontrakta parakstīšanas. Viņa sievai vairs nenācās grūti vīru pārliecināt.
— Jā, varbūt tiešām debesu tēvs negrib, ka cilvēki jauc viņa kārtību, — viņš teica. — Rīt parunāšu vēl ar citiem, man šķiet, tad viss paliks atkal pa vecam.
Kamēr saimnieks ar saimnieci sarunājās, Cēzars gulēja pavarda priekšā. Galvu pacēlis, viņš uzmanīgi klausījās. Kad viņš par savu lietu bija pilnīgi drošs, tas piecēlās, piegāja namamātei klāt, satvēra viņu aiz svārkiem un vilka uz durvju pusi.
— Ko tu gribi, Cēzar? — viņa iejautājās un pūlējās no suņa atbrīvoties. — Vai tu varbūt zini, kur Pers Ola atrodas? — viņa tūliņ pēc tam iesaucās.
Cēzars jautri ierējās un lēkāja ap durvīm. Saimniece atvēra tās, un Cēzars lieliem lēcieniem steidzās lejā uz Tokernu. Neko daudz nedomājot, namamāte devās viņam pakaļ, jo bija pārliecināta, ka suns zina, kur atrodas viņas pazudušais puisēns. Tikko tā aizsniedza ezera krastu, viņa izdzirda bērna raudas, kas nāca tieši no ezera.
Pers Ola bija pavadījis visbrīnišķīgāko dienu savā mūžā kopā ar Sprīdīti un putniem, bet tagad viņš raudāja, jo jutās izsalcis un baidījās no tumsas. Ak, cik priecīgs viņš kļuva, kad ieradās tēvs un māte Cēzara pavadībā, lai pārvestu viņu mājās!
XX PAREĢOJUMS
Piektdien, 22. aprīlī
Reiz naktī zēns gulēja uz kāda pakalna Tokerna ezera krastā. Viņš pamodās no airu trokšņa. Tikko viņš atvēra acis, tā ieraudzīja tik spilgtu gaismu, kas viņu gandrīz vai apžilbināja.
Sākumā viņš nemaz nespēja aptvert, kas tur uz ezera tik spoži spīd, bet tad pamanīja niedrāja malā kādu laivu; laivas galā gaiši dega dzelzs tureklī piestiprināta piķa lāpa. Lāpas sarkanā liesma spilgti atblāzmojās ezerā, kas bija tikpat melns kā nakts. Acīm redzot gaisma pievilināja zivis, jo ūdenī visapkārt ap gaišo atspīdumu redzēja šaudāmies neskaitāmas tumšas svītras, tās pastāvīgi kustējās un mainīja vietu.
— Laivā atradās divi veci vīri. Viens no viņiem sēdēja pie airiem, otrs stāvēja laivas galā un turēja rokā lielu, atskabargainu žebērkli. Likās, tas vīrs, kurš vadīja laivu, bija nabaga zvejnieks. Viņš bija maza auguma, izkaltis, vēja aprautu seju, ģērbies plānos, nonēsātos svārkos. Acīm redzot šis vīrs bija radis kā labā, tā arī sliktā laikā būt uz ezera, un aukstums viņam neko lielu nenozīmēja. Otrs turpretim izskatījās pārticis un bija labi ģērbies, varēja redzēt, ka viņš aizvien radis pavēlēt, jo šis zemnieks likās esam stipri pašapzinīgs.
— Pieturi tepat! — sacīja zemnieks, kad laiva tuvojās krastmalas uzkalnam, kur Nilss bija ierīkojies naktsguļai. Tai pašā mirklī viņš cirta žebērkli ūdenī, un, kad to atkal izvilka, no ūdens dzelmes parādījās liels, varens zutis.
— Skat, kas par ķērienu! — teica zemnieks, pūlēdamies atsvabināt zuti no žebērkļa. — Tas nu gan ir tāds, ka nav jākaunas rādīt. Tagad, man šķiet, mums pietiks, varēsim laivu griezt mājup.
Bet otrs raudzījās apkārt un ļāva airiem mierīgi dusēt.
— Cik jauki šonakt šeit laukā uz ezera! — viņš sacīja.
Un tiešām tā arī bija. Gaisā nebija manāma ne mazākā vēsma. Ūdens līmenis gulēja gluži nekustīgs, vienīgi laiva iezīmēja tajā savu ceļu. Sārtajā lāpas atblāzmā tas vizēja kā skaidrs zelts. Debess bija dzidra, tumši zila un zvaigznēm nosēta. Pret rietumiem ezera krastu aizsedza niedrājs. Tālāk tumsā veidojās Ombergs, liels un tumšs, tas izskatījās daudz varenāks nekā parasti un aizņēma prāvu trīsstūri debess jumā.
Tagad arī otrs braucējs pagrieza galvu prom no lāpas gaismas un vēroja apkārtni. — Jā, te Austrumjetlandē ir tiešām skaisti, — viņš tad sacīja. — Taču šī apgabala vērtīgākā manta nav zemes daiļums.
— Kas tad te tas vērtīgākais? — airētājs jautāja.
— Tas apstāklis, ka šī zeme jau no senseniem laikiem visai iecienīta un ieslavēta.
— Jā, tas gan tiesa.
— Un arī tas, ka mēs varam būt pārliecināti — tā tas paliks vienmēr.
— Kā tad lai mēs to zinām? — atjautāja vīrs, kas sēdēja pie airiem. Zemnieks saslējās un atspiedās uz sava žebērkļa.