— Mūsu ģimenē no paaudzes uz paaudzi saglabājies kāds sens nostāsts, un no tā skaidri redzams, kā Austrumjetlandei klāsies nākotnē.
— Tad tu to varētu pastāstīt arī man, — airētājs lūdza.
— Mēs gan esam raduši nestāstīt kuram katram, bet tev, kā savam vecam draugam, negribu to noslēpt.
— Ulvosas muižā tepat Austrumjetlandē, — viņš tad iesāka, un no zemnieka balss varēja nojaust, ka viņš stāsta to, ko pats jau daudzas reizes dzirdējis stāstām, tā, ka galu galā zina pavisam skaidri no galvas, — pirms daudziem gadiem šeit dzīvoja kāda pilskundze, kurai piemita retā dāvana ieskatīties nākotnē un pateikt cilvēkiem, kas ar viņiem notiks, un turklāt viņa to darīja tik noteikti un tik pareizi, it kā tas viss jau būtu noticis. Tā viņa kļuva slavena visā plašā apkārtnē, un varam viegli iedomāties, ka ļaudis pie viņas nāca no tuvienes un no tālienes, lai tikai dzirdētu, vai tos sagaida labs vai ļauns.
Kādā dienā, kad pilskundze sēdēja savā zālē pie vērpjamā ratiņa, kā tas tajos laikos bija parasts, ienāca kāds nabadzīgs zemnieks un apsēdās pašā pēdējā solā pie durvīm.
«Es labprāt gribētu zināt, ko jūs tagad domājat, mīļā pilskundze,» zemnieks pēc kāda laiciņa iesāka.
«Es domāju par augstām un svētām lietām,» pilskundze atbildēja.
«Nezinu, vai tas pieklātos, ja es jums kaut ko jautātu, kas man sevišķi nospiež sirdi?» zemnieks ievaicājās.
«Tev droši vien nekas tā nenospiež sirdi kā jautājums, cik daudz graudu tu ievāksi no saviem laukiem. Bet es esmu radusi, ka mani izvaicā pats ķeizars, kas vēlas zināt, kā klāsies viņa tronim, un pāvests, kas ilgojas zināt, cik ilgi pastāvēs viņa godība.»
«Jā, uz tādiem jautājumiem jau nu gan nav viegli atbildēt,» zemnieks atteica. «Esmu arī dzirdējis, ka no tavas pils vēl neviens neesot aizgājis, kas ar saņemto atbildi būtu bijis apmierināts.»
Kad zemnieks to pateica, viņš redzēja, ka pilskundze iekož sev lūpā un it kā sevī saslienas.
«Tā? Tad to tu esi par mani dzirdējis stāstām?» viņa vaicāja. «Nu, pamēģini reiz arī tu pats un pajautā, ko tu īsti vēlies zināt, gan jau tad pats redzēsi, vai protu tā atbildēt, ka esi ar manām atbildēm apmierināts.»
Pēc šāda uzaicinājuma zemnieks vairs ilgāk nekautrējās pateikt, kādēļ viņš šeit ieradies. Viņš pastāstīja pilskundzei, ka atnācis pie viņas, lai uzzinātu, kā Austrumjetlandei klāsies nākotnē. Nekas viņa sirdij neesot tik dārgs kā šī zeme, un viņš zinot, ka būšot laimīgs līdz pat savai pēdējai stundiņai, ja vien saņemšot labu atbildi uz savu jautājumu.
«Ja tu nekā cita nevēlies zināt,» atteica gudrā sieva, «tad jau gan mana atbilde tevi apmierinās. Jo, tik tiešām, kā es te sēžu, Austrumjetlandei aizvien būs kautkas, ar ko tā varēs lepoties citu apgabalu priekšā.»
«Jā, tā gan laba atbilde, mīļā pilskundze,» atteica zemnieks, «un es būtu gluži apmierināts, ja vien zinātu, kā tas var notikt.»
«Kādēļ gan lai tas nebūtu iespējams?» atvaicāja Ulvosas pilskundze. «Vai tad tu nezini, ka jau tagad Austrumjetlande tālu izslavēta? Vai tad tev šķiet, ka Zviedrijā vēl ir kāds apgabals, kas varētu lepoties ar diviem klosteriem, kas būtu līdzīgi Alvastrai un Vretai, un ar tik skaistu doma baznīcu, kāda ir Linčepingā?»
«Tā jau gan ir,» zemnieks atteica, «bet es esmu vecs vīrs un zinu pārāk labi, cik cilvēku sirds mainīga. Baidos, ka reiz varētu pienākt laiks, kad ļaudis mūs vairs neslavēs ne Alvastras, ne Vretas un pat ne mūsu doma baznīcas dēļ.»
«Tur gan tev varētu būt taisnība,» Ulvosas pilskundze atteica, «bet tādēļ jau tev vēl nevajadzētu šaubīties par manu pareģojumu. Es tagad likšu celt jaunu klosteri Vadstenā un ceru, ka tas droši vien būs slavenākais klosteris visā Ziemeļzviedrijā. Nabagais un bagātais dosies turp savā svētceļojumā, un it visi tad slavēs šo apgabalu, kura robežās atrodas tik svēta vieta.»
Vecais zemnieks atteica, ka viņš no visas sirds priecājoties par tādām labām ziņām. Bet, tā kā viņš pārāk labi zinot, ka zemes virsū viss esot pārejošs, tad labprāt vēlētos zināt, kas sagādātu šai zemei cieņu un godu tad, ja kādreiz Vadstenas klosteris zaudētu savu labo slavu.
«Tevi vis nav tik viegli apmierināt,» Ulvosas pilskundze tad sacīja, «bet es skatos tālā nākotnē un tādēļ varu tev teikt, ka, iekams Vadstenas klosteris būs zaudējis savu mirdzumu un slavu, tam blakus pacelsies stalta pils, tā būs vislepnākā savā laikmetā. Tur dzīvos karaļi un firsti, un šī pils būs visa apgabala gods un lepnums.»
«Arī tas man visai patīkami dzirdēt,» zemnieks atteica. «Bet es nu reiz esmu vecs vīrs un zinu, cik ātri paiet šīs pasaules godība un greznība. Man gan gribētos zināt, kas tad pievērsīs ļaužu skatienus šim zemes stūrim, kad lepnā pils reiz pārvērtīsies drupās.»
«Tu gribi daudz zināt,» Ulvosas pilskundze sacīja, «bet es spēju tiktāl ieskatīties nākotnē, ka redzu atdzīvojamies Finspongas mežus, redzu, kā tur sākas liela rosība. Redzu, kā tur rodas dzelzslietuves un kaltuves, un man šķiet, ka viss apvidus gūs lielu ievērību jau tādēļ vien, ka tā klēpī apstrādās dzelzi.»
Zemnieks nemaz neslēpa, cik ļoti viņu šāda ziņa iepriecina.
«Bet,» viņš turpināja, «ja reiz pienāktu tāds laiks, ka arī Finspongas dzelzslietuves un kaltuves zaudētu savu nozīmi, vai tad vēl varētu rasties kas cits, kas Austrumjetlandei sagādātu ievērību?»
«Tevi tiešām grūti apmierināt,» Ulvosas pilskundze attrauca, «bet es tomēr spēju vēl tiktāl ieskatīties nākotnē, ka redzu — diži vīri, kas veduši karus svešās zemēs, šeit uzcels savus mājokļus un tie būs tik grezni un lieli kā pilis, un, man šķiet, ka šīs celtnes sagādās zemei ne mazāku cieņu un ievērību kā tas viss, par ko tev līdz šim stāstīju.»
«Bet, ja nu reiz pienāks tāds laiks, kad neviens vairs nevērtē un neslavē lielkungu pilis?» zemnieks tiepās.