«Arī tad tev nav ko bažīties,» pilskundze atteica. «Redzu, kā Medevi laukos netālu no Veterna sāk burbuļot veselības avoti, un šie Medevi veselības avoti sagādās zemei lielu ievērību, tos cienīs vēl vairāk kā visu, nekā tu varētu vēlēties.»
«Jā, tas jau ir tiešām ievērības cienīgs notikums,» zemnieks piebalsoja. «Bet, ja nu pienāk tāds laiks, kad cilvēki meklē sev spēkus un veselību citos dziedniecības
avotos?»
«Arī tad tev vēl nav ko bažīties par šīs zemes nākotni,» Ulvosas pilskundze nerimās. «Es redzu, kā ļaudis no Mutalas līdz pat Memai strādā un rok. Viņi rok šķērsām cauri visai zemei jaunu ūdensceļu, un tas Austrumjetlandei sagādās lielu godu un ievērību.»
Arī tagad vecais zemnieks neizskatījās vēl gluži apmierināts. «Es redzu, kā Mutalas straume dzen riteņus,» turpināja Ulvosas pilskundze, un viņas vaigos iedegās divi sārti plankumi, jo tagad arī viņa sāka kļūt nemierīga un satraukta. «Dzirdu, kā Mutalā skan veseru klaudzieni un kā Norčepingā klab aužamās stelles.»
«Jā, jauki jau ir to dzirdēt,» zemnieks nerimās, «bet viss ir iznīcīgs, un es baidos, arī tas viss reiz var tikt pamests un aizmirsts.»
Taču, kad arī tagad vecais zemnieks vēl joprojām nebija apmierināts, Ulvosas pilskundzes pacietībai bija gals.
«Tu saki, viss ir iznīcīgs!» viņa iesaucas. «Bet tagad es tev minēšu kaut ko, kas ir un paliks tāds mūžīgi! Tas ir šejienes zemnieks, kas līdz pat pastardienai paliks tikpat augstprātīgs un ietiepīgs, kāds esi tu!»
Tikko Ulvosas pilskundze bija šos vārdus pateikusi;. kad vecais zemnieks sāka priekā starot. Viņš piecēlās. līksms un apmierināts un sirsnīgi pateicās pilskundzei par viņas labajām ziņām. Nu viņš esot apmierināts.
«Es tevi tagad nesaprotu,» sacīja pilskundze.
«Jā, redziet, mīļā pilskundze,» vecais zemnieks atteica, «es domāju tā: tas viss, ko ceļ karaļi un klostera tēvi, un pils īpašnieki, un pilsētu iedzīvotāji, tas viss turas tikai dažus gadus. Bet, ja nu jūs man sakāt, ka šeit Austrumjetlandē aizvien būs tādi paši ietiepīgi un augstprātīgi zemnieki, tad gan droši varu paļauties uz to, ka šī zeme aizvien saglabās savu spožumu un seno slavu. Jo tikai tie, kas staigā un pūlas, saliekuši muguru mūžīgā darbā, tikai tie spēj nodrošināt zemei labklājību un godu.»
XXI VADMALAS SVĀRKI
Sestdien, 23. aprīlī
Zēns laidās augstu gaisā. Zem viņa atradās lielais Austrumjetas līdzenums, un, tam pāri laižoties, viņš skaitīja daudzās baltās baznīcas, kuru torņi raudzījās no nelielajām koku skupsnām. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau bija saskaitījis piecdesmit baznīcu. Tad viņam sajuka un viņš tālāk vairs neskaitīja.
Zemnieku mājas pa lielākai daļai bija lieli, balti krāsoti divstāvu nami, kas izskatījās tik stalti, ka Nilss nevarēja vien nobrīnīties.
— Tīri vai jādomā, ka šajā apgabalā nemaz nav zemnieku, — viņš sprieda pats sevī. — Es redzu tikai kungu mājas. Piepeši meža zosis sāka klaigāt:
— Šeit zemnieki dzīvo kā kungi! Šeit zemnieki dzīvo kā kungi!
Uz laukiem sniegs un ledus jau bija nokusis un pavasara darbi sākušies.
— Kas tie par gariem vēžiem, kas velkas pa tīrumiem? — viņš jautāja pēc kāda brīža.
— Arkli un vērši! Arkli un vērši! — meža zosis atbildēja vienā balsī.
Vērši kustējās tik lēnām uz priekšu, ka tikko varēja manīt. Zosis tiem uzsauca:
— Jūs tikai nākamgad tiksiet galā! Jūs tikai nākamgad tiksiet galā!
Vērši nepalika atbildi parādā. Viņi pacēla purnus gaisā un atmāva:
— Mēs vienā stundā padarām vairāk nekā jūs visā savā mūžā!
Dažās vietās arklu vilka zirgi. Tie kustējās daudz ātrāk, bet arī zirgus zosis nelika mierā:
— Vai jums nav kauna strādāt vēršu darbu? Vai jums nav kauna strādāt vēršu darbu? — viņas uzsauca zirgiem.
Bet zirgi zviedza, atbildēdami:
— Vai jums nav kauna slinkot? Vai jums nav kauna slinkot?
Kamēr zirgi un vērši strādāja, kāds auns skraidīja pa mājas pagalmu. Viņš bija tikko nocirpts un tagad priecājās un lēkāja, gāza apkārt mazus zēnus, iedzina ķēdes suni būdā un tad staigāja tik lepni pa sētsvidu, it kā viens pats būtu saimnieks pa visu māju. — Aun, aun, kur tu esi licis savu vilnu? — kliedza zosis, garām laizdamās.
— Es to aizsūtīju uz Norčepingas fabriku, — auns atbildēja, gari blēdams.
— Aun, aun, kur tu liki savus ragus? — zosis vaicāja.
Par nelaimi aunam ragu nekad vēl nebija bijis, un visvairāk viņu kaitināja, ja par tiem jautāja. Viņš kļuva ļoti nikns un ilgi skrēja kā negudrs apkārt pa pagalmu, ar galvu badīdams gaisu.
Pa lielceļu gāja kāds cilvēks. Viņš dzina no Skones baru dažas nedēļas vecu sivēniņu, kurus cerēja pārdot ziemeļos. Mazie sivēniņi dūšīgi tipināja uz priekšu, cieši cits pie cita piespiedušies, it kā meklēdami patvērumu.
— Uf, uf, uf! Esam par agru atšķirti no tēva un mātes! Uf, uf, uf! Kas lai notiek ar mums, maziem bērniņiem? — kvieca sivēniņi.
Pat meža zosīm nebija dūšas šos mazos ķircināt.
— Jums ies labāk, nekā paši domājat! — viņas tiem tiem sauca mierinādamas.
Nekad meža zosis nebija tik labā omā, kā lidojot pār līdzenumu. Viņas tad nemaz nesteidzās, bet laidās no vienām mājām uz otrām un dzina jokus ar māju lopiem.
Tā laižoties pār šo klajumu, zēnam ienāca prātā teika, kuru viņš sensenis bija dzirdējis. Sīkumus viņš jau bija piemirsis, bet atminējās tikai to, ka tā stāsta par kādiem svārkiem, kuru viena puse bijusi šūta no zeltā izausta samta, bet otra,— no pelēkas vadmalas. Svārku īpašnieks bijis nošuvis vadmalu ar tik daudz pērlēm un dārgakmeņiem, ka tā mirdzējusi un laistījusies vēl skaistāk nekā zeltā austais samts.
Par šiem svārkiem zēnam bija jādomā, noskatoties tagad lejup uz Austrumjetlandi, jo šis apgabals sastāv no liela līdzenuma, kuru ziemeļos un dienvidos apņem mežiem apauguši kalnāji. Šie skaistie, zilganie augstumi mirdzēja, kā ar zelta plīvuru pārklāti, bet līdzenums, uz kura cits aiz cita atradās kailie lauki, nemaz neizskatījās skaistāks par vadmalas svārkiem.