Tomēr cilvēki jutās labi šajā līdzenumā, jo tas bija devīgs un labsirdīgs, un tādēļ viņi to bija izgreznojuši, kā vien pratuši. Zēnam tā augstu gaisā pāri lidojot, pilsētas, mājas, baznīcas un fabrikas, pilis un dzelzceļu piestātnes izskatījās kā dārgakmeņi, kas pār to bija izsēti. Kārniņu jumti spīdēja saulē, un logu rūtis mirdzēja kā dimanti. Dzeltenie lielceļi, vizošās sliedes un zilie kanāli stiepās pār klajumu kā zīda diegi. Linčepinga ieslēdza savu baznīcu kā pērles briljantu, un zemnieku mājas bija kā dārgas krūšu adatas un pogas. Zīmējums nebija pareizs, bet tomēr tik skaists, ka nemaz neapnika tajā noraudzīties.
Zosis atstāja Ombergas apvidu un devās uz austrumiem gar Jetas kanālu. Arī tas gatavojās vasarai. Strādnieki izlaboja kanāla krastus un darvoja slūžas.
It visur strādāja, lai godam saņemtu pavasari, pat pilsētās. Tur namu priekšā stāvēja krāsotāji un mūrnieki, tos uzspodrinādami, kalpones, uzkāpušas uz vaļējiem logiem, tīrīja logu rūtis. Ostā izlaboja un pārkrāsoja buru laivas un tvaikoņus.
Pie Norčepingas meža zosis atstāja līdzenumu un devās uz Kulmordenas meža pusi. Viņas sekoja kādam vecam, paugurainam zemesceļam, kas vijās gar aizām un vietām pazuda starp mežonīgām kalnu sienām. Piepeši zēns iekliedzās. Sēdēdams jāšus zostēviņa mugurā, viņš bija šūpojis vienu kāju un pazaudējis savu koka tupeli. — Zostēviņ, zostēviņ! Man nokrita tupele! — viņš iesaucās.
Zostēviņš apgriezās un laidās lejup, bet Nilss ieraudzīja divus bērnus ejam pa ceļu un paceļam tupeli.
— Zostēviņ! Zostēviņ! — viņš sauca. — Laidies augšup! Par vēlu, kāds to pacēla.
Bet lejā uz ceļa zosu gane Oze un viņas brālītis mazais Matss ziņkārīgi aplūkoja niecīgo koka tupelīti, kas bija nokritusi no gaisa.
— To nosvieda meža zosis, — teica mazais Matss.
Zosu gane Oze ilgi stāvēja pārdomādama. Beidzot viņa lēni un apdomīgi teica:
— Vai tu atminies, mīļo Mats, gar Evedas klosteri nākdami, mēs dzirdējām stāstām, ka ļaudis esot redzējuši mazu rūķīti, kas bijis ģērbies ādas biksēs un valkājis koka tupeles kā vienkāršs strādnieks? Un atminies, kad mēs nonācām Vitševlē, kāda meitene bija redzējusi rūķīti ar koka tupelēm kājās jājam uz zoss muguras? Un vai tu vēl atceries, mīļo Mats, toreiz, kad mēs paši atgriezāmies atpakaļ mūsu mājiņā, atceries, tad arī mēs ieraudzījām mazu, mazu vīriņu, kas bija gluži tāpat apģērbies, un tad — viņš uzkāpa kādai zosij mugurā un aizlaidās kopā ar to. Varbūt tas ir tas pats, kas tur augšā pazaudējis savu tupelīti!
— Tas droši vien būs tas pats, — mazais Matss piebalsoja.
Bērni grozīja koka tupelīti, to uzmanīgi aplūkodami, jo katru dienu rūķīša tupelītes nav vis atrodamas uz klaja ceļa.
— Pagaidi, mīļo Mats, — piepeši iesaucās mazā zosu gane Oze. — Šinī pusē kaut kas ir ierakstīts!
— Jā, tiešām. Bet burti ir tik maziņi. Pag, es paskatīšos! Te stāv… te stāv Nilss Holgersons no Rietumvemmengas.
— Tas ir visdīvainākais, ko jebkad esmu piedzīvojis, — mazais Matss noteica.
OTRĀ DAĻA
XXII STĀSTS PAR KARU UN PELĒKSVĀRCI
KULMORDENA
Uz ziemeļiem no Brovikas uz Austrumjetlandes un Sermlandes robežām atrodas kāds vairāku jūdžu garš un vairāk nekā jūdzi plats kalns. Ja tas būtu tikpat augsts, cik garš un plats, tad būtu viens no pašiem skaistākajiem kalniem, bet tā tas tomēr nav.
Reizēm gadās redzēt tādas ēkas, kas sākumā celtas pārāk plaši, bet īpašniekam nav laimējies tās pabeigt. Kad pienāk tuvāk klāt, var redzēt, ka ēkai uzcelti biezi un plati pamati, iemūrēti dziļi pagrabi, bet ārējās sienas nemaz nav uzceltas un arī jumta vēl nav. Visa būve paceļas tikai dažas pēdas virs zemes.
Jāsaka, ka, raugoties uz nupat minēto kalnu, gribot negribot ienāk prātā domas par tādu pamestu celtni, jo arī šis kalns izskatās tā, it kā tas nemaz vēl nebūtu īsti gatavs, bet gan drīzāk tikai tāds iesākts kalna pamats. Ar savām stāvajām kraujām tas slejas augšup no līdzenuma, uz visām pusēm paceļas vareni klinšu bluķi, kas izskatās tā, it kā tie būtu nolemti augstas un ārkārtīgi lielas klinšu celtnes balstīšanai. Viss te šķiet tik stiprs, milzīgs un varens, taču trūkst samērīgā augstuma un īstā stila. Liekas, ka celtniekam šis pasākums apnicis un viņš tam atmetis ar roku, iekams sācis celt stāvās klinšu sienas un smailās galotnes, kas parasti izveidotos kalnos izpilda tādu pašu uzdevumu kā ēkas sienas un jumti.
Toties jau no senseniem laikiem šīs klintis un kraujas bagātīgi apaugušas ar varenu mežu. Ielejās te aug ozoli un liepas, ezera krastā — bērzi un alkšņi, egles — augšā uz stāvajām klinšu terasēm, bet priedes aug it visur, kur vien atrodama kāda sauja zemes, kur laist saknes. Šis ir tā saucamais Kulmordenas mežs, kas senāk skaitījās par tik bīstamu, ka katrs, kam vien bija jābrauc tam cauri, lūdza dievu un sagatavojās pēdējai stundiņai.
Tagad jau pagājis ilgs laiks, kopš Kulmordenas mežs izaudzis, un neviens nevar vairs pastāstīt, kā tas pamazām izveidojies tāds, kāds redzams mūsu dienās. Sākumā kokiem bija jāiztur sīva cīņa, kamēr tie paspēja iesakņoties cietajā klinšu zemē, tie izauga sīksti un izturīgi, jo tiem nācās stāvēt kailu klinšu bluķu starpā un te no liesās trūdu kārtas, uzsūkt saknēm barību. Šiem kokiem klājās tāpat kā dažam labam cilvēkam, kam jaunībā neatlaidīgi, grūti jācīnās un jāpārvar daždažādas grūtības, bet toties vēlāk viņš tieši tāpēc izaug liels un spēcīgs. Kad Kulmordenas mežs pieauga, tur bija atrodami tik resni koki, ka trim vīriem nenācās viegli tos apņemt rokām. Koku zari bija savijušies necaurejamā režģī, un zeme visapkārt bija klātin noklāta resnām, gludām saknēm. Šis mežs bija laba paslēptuve tiklab meža zvēriem, kā arī laupītājiem, kas prot līst un rāpot, un izlauzt sev ceļu cauri biezokņiem. Tumšs un draudīgs, nepazīts un bez iemītām takām, pilns asiem zaru lūžņiem tas ar saviem vecajiem un nosūnojušiem, meža gariem līdzīgajiem kokiem likās baismīgs godīgiem cilvēkiem.