Pirmajā laikā, kad ļaudis sāka apmesties Sermlandē un Austrumjetlandē uz dzīvi, visapkārt nebija nekā cita kā vienīgi meža biezoknis. Taču auglīgajās ielejās to drīz vien pārvērta līdumos. Bet Kulmordenas mežs, kas atradās uz liesas klinšu zemes, neiekārdināja nevienu līdumnieku. Un, jo ilgāk tas tā neskarts stāvēja, jo biezāks un varenāks izauga, līdz beidzot izveidoja it kā cietoksni, kura sienas ar katru dienu kļuva biezākas; cilvēkam, kas gribēja tam izkļūt cauri, vajadzēja apbruņoties ar cirvi.
Citiem mežiem jābīstas no cilvēkiem, bet no Kulmordenas meža cilvēki paši baidījās. Tas bija tik tumšs un biezs, ka mednieki un slotu sējēji bieži vien tur apmaldījās un reizēm tiem bija gandrīz vai badā jānomirst, kamēr atkal izkļuva no biezokņa laukā. Tiem ceļiniekiem, kas devās no Austrumjetlandes uz Sermlandi vai otrādi, izkļūt mežam cauri nozīmēja doties dzīvības, briesmās. Pa šaurām, zvēru iemītām takām viņi ar pūlēm lauzās uz priekšu; pierobežu iedzīvotāji nespēja pat izcirst un uzturēt ceļu caur šo mežu. Pār upēm nebija tiltu, pāri ezeriem nevarēja pārcelties ar plostu, muklājos nebija ievelti baļķi. Visā plašajā mežā nebija atrodama neviena būdiņa, kur dzīvotu mierīgi cilvēki, turpretī laupītāju mājokļu un plēsīgu zvēru alu netrūka ik uz soļa. Nebija daudz tādu ceļinieku, kam izdevās laimīgi izkļūt cauri šim mežam; daudzi iekrita bezdibeņos, citi iemuka un noslīka purvājos, citus aptīrīja laupītāji vai arī saplosīja plēsīgi zvēri. Pat tie iebūvieši, kas lielā meža malā bija sev iekopuši mājas, smagi cieta no plēsīgu zvēru uzbrukumiem, jo vilki un lāči bieži vien iznāca no meža biezokņa un uzbruka mājlopiem. Kamēr vien plēsīgie zvēri varēja paslēpties lielajā mežā, cilvēkiem nekādi nebija iespējams tiem piekļūt un tos iznīcināt.
Tik daudz bija skaidrs, ka tiklab austrumjetlandieši, kā sermlandieši būtu itin priecīgi, ja tiktu no šā biezokņa vaļā; taču, kamēr vēl citur bija atrodama auglīga zeme laukkopībai, tas bija grūti izdarāms. Tomēr pamazām cilvēki virzījās uz priekšu. Visapkārt lielā mūžameža nogāzēm radās ciemati un zemnieku mājas. Mežā izcirta braucamus ceļus un Kručekā, paša dziļākā biezokņa vidū, mūki uzcēla klosteri, kur ceļinieki varēja atrast drošu patvērumu.
Un tomēr arī vēl tagad mežs joprojām bija mežonīgs un bīstams, līdz vienā jaukā dienā kāds ceļotājs, kas bija aizklīdis līdz pašai meža vidienei, gluži nejauši atrada, ka Kulmordenas kalns slēpj sevī rūdas slāņus. Tikko tas kļuva vispārībai zināms, kad jau bariem vien cilvēki steidzās turp saraust sev bagātību.
Un nu pienāca laiks, kad meža varenība tika salauzta. Cilvēki tur izraka šahtas, uzcēla cepļus rūdas apstrādāšanai. Varbūt arī tas vēl lielajam mežam neko daudz nekaitētu, ja cepļiem nevajadzētu tik milzīgi daudz kurināmā materiāla. Tagad mežā bija saradušies malkas cirtēji un ogļdedži, un tie nu sirmajā biezoknī rīkojās bez žēlastības. Ap rūdas raktuvēm veco mežu galīgi izcirta, izcirtumus pārvērta līdumos un aramzemē. Ieradās iedzīvotāji, un drīz vien tur, kur senāk nebija nekā cita kā vienīgi lāču alas un midzeņi, radās jauni ciemati un baznīcas līdz ar mācītāju muižām.
Pat tajās vietās, kur mežu galīgi neiznīcināja, izcirta vecos milzeņus, tādā veidā padarot biezokni klajāku. Visos virzienos ierīkoja braucamos ceļus un plēsīgos meža zvērus un laupītājus padzina.
Kad cilvēki tā pamazām bija guvuši virsroku pār seno mūžamežu, viņi pret to izturējās visai nesaudzīgi. Bez žēlastības viņi nu cirta kokus un dedzināja ogles. Viņi vēl aizvien nebija aizmirsuši veco naidu pret mežu un tagad nu izskatījās, it kā gribētu to pavisam iznīdēt. no zemes virsas.
Mežam laimējās tajā ziņā, ka Kulmordenas raktuvēs galu galā nemaz neatrada tik daudz izrakteņu, kā sākumā cerēja. Tādēļ darbi raktuvēs pamazām atslāba. Tad pārtrauca arī ogļu dedzināšanu un mežs varēja uzelpot mazliet brīvāk. Daudzi no tiem cilvēkiem, kas bija apmetušies Kulmordenas mežā uz dzīvi, tagad zaudēja darbu un tikai ar grūtībām varēja kaut kā sisties cauri. Bet mežs sāka atkal ataugt un no jauna plesties plašumā, tā, ka beidzot zemnieku mājas un raktuves izskatījās kā vientuļas salas zaļajā meža biezoknī. Kulmordenas iedzīvotāji pievērsās zemkopībai, bet bez sevišķiem panākumiem. Vecajai meža zemei labāk patika audzēt milzu ozolus un milzu egles nekā runkuļus un labību.
Cilvēki tādēļ raidīja tumšus skatienus uz šo mežu,. kas, pats kļūdams aizvien bagātāks un varenāks, likās izzobojam viņu nabadzību. Beidzot viņi tomēr nolēma no meža izdabūt kādu labumu. Varbūt šis mēģinājums atmaksāsies?
Viņi sāka cirst kokus un pārdeva baļķus un dēļus līdzenuma iedzīvotājiem, kas savus kokus jau bija nocirtuši. Viņi nu redzēja, ka mežs spēj viņus tikpat labi uzturēt kā lauki, tīrumi un rūdas raktuves. No tā laika cilvēki sāka raudzīties uz mežu citādām acīm. Viņi iemācījās to kopt un mīļot. Savu veco naidu viņi aizmirsa un sāka skatīties uz mežu kā uz savu labāko draugu.