KARS
Apmēram divpadsmit gadus pirms Nilsa Holgersona ceļojuma kāds kalnraktuvju īpašnieks Kulmordenā gribēja atbrīvoties no sava medību suņa. Viņš lika atsaukt mežsargu un teica tam, ka negribot vairs paturēt suni, jo tas dzenājot visas aitas un vistas, ko vien ieraugot; tādēļ lai mežsargs vedot to uz mežu un nošaujot.
Mežsargs apsēja sunim saiti ap kaklu un veda to uz kādu zināmu vietu, kur parasti mēdza nošaut un aprakt muižas vecos suņus. Mežsargs bija labs cilvēks, bet arī viņš jutās apmierināts, ka nu reiz varēs tikt vaļā no suņa, kas medīja ne vien aitas un vistas. Bieži tas klejoja apkārt pa mežu un nočiepa pa zaķim vai jaunam mednim.
Tas bija mazs, melns suns dzeltenām priekškājām un dzeltenām krūtīm. Viņu sauca par Karu, un viņš bija tik gudrs, ka saprata visu, ko cilvēki runāja. Kad nu mežsargs gāja ar viņu pa mežu, Kars gluži labi zināja, kas viņu sagaida, bet neparko negribēja to izrādīt. Viņš nenokāra galvu un neiemiedza asti starp kājām, bet izskatījās tikpat bezbēdīgs kā vienmēr.
Mēs tūdaļ redzēsim, kāpēc suns tā pūlējās, lai neviens neievēro, ka viņam bailes. Visapkārt ap raktuvēm aizstiepās liels mežs, ko visi apkārtnes iedzīvotāji un zvēri labi pazina, jo šā meža īpašnieks jau ilgus gadus rūpīgi saudzēja to. Te pat nedrīkstēja cirst sīku malku plītij, jā, pat biezokni te nedrīkstēja retināt, mežs varēja augt un kuplot, kā vien tam patika. Bet, protams, tāds mežs, kuru tik lielā mērā saudzē, kļūst par visai iecienītu patvēruma vietu meža dzīvniekiem, tādēļ arī tie šeit bija apmetušies jo lielā skaitā. Savā starpā zvēri dēvēja šo mežu par Miera mežu un uzskatīja to par vislabāko patvēruma vietu visā apvidū.
Kad nu mežsargs suni tā veda pavadā, sunim iešāvās prātā, cik ļoti visi mazie zvēri, kas šeit dzīvoja, no viņa baidījās.
«Kā viņi priecātos, ja zinātu, kas mani sagaida!» suns domāja. Un tieši tādēļ viņš jautri rēja un vēdināja ar asti, lai neviens nedomā, ka viņš izbijies un nomākts.
«Kāds prieks man būtu dzīvot, ja es nevarētu šad un tad iet medībās!» viņš gudroja. «Lai nožēlo, kam patīk, es gan to nedarīšu!»
Bet tieši tajā brīdī, kad suns tā domāja, ar viņu notika savāda pārmaiņa. Viņš izstiepa kaklu un pacēla galvu, it kā gribētu skaļi iekaukties. Viņš vairs neskrēja mežsargam blakus, bet dažus soļus iepakaļ. Varēja redzēt, ka viņam kaut kas nepatīkams ienācis prātā.
Vasara bija tikko sākusies. Aļņu mātēm nesen bija piedzimuši bērni, un vakar vakarā Karam bija laimējies nošķirt no mātes kādu jaunu alnīti, kam nevarēja būt vairāk par piecām dienām, un iedzīt to purvā. Tur viņš to bija dzenājis no zāļu pudura uz zāļu puduru, īstenībā nemaz nevēlēdamies to saķert, bet gan priecādamies par mazā dzīvnieciņa bailēm. Aļņu māte zināja, ka šajā gadalaikā, īsi pēc zemes atkušanas, purvs ir it kā bez dibena un nevar nest tik lielu zvēru kā viņa. Viņa stāvēja purva malā, kamēr vien varēja nociesties. Bet, kad Kars dzina viņas bērniņu aizvien tālāk un tālāk, aļņu māte piepeši metās purvā iekšā, aizdzina suni, piesauca maziņo sev klāt un kopā ar to devās uz zemes pusi. Aļņi ir daudz izmanīgāki par citiem dzīvniekiem un prot veikli skriet pa bīstamu muklāju, un likās, ka aļņu mātei izdosies laimīgi sasniegt cietu zemi. Bet, kad viņa jau nokļuva gandrīz pašā malā, kāds cinis, uz kura viņa tikko bija uzlikusi kāju, pēkšņi sāka grimt, un viņa grima līdz ar to. Aļņu māte gan pūlējās sasniegt kaut ko cietu, bet velti, viņa grima aizvien dziļāk un dziļāk. Kars stāvēja nekustēdamies un tikko drīkstēja elpot, un, kad redzēja, ka aļņu māte pati saviem spēkiem vairs netiks no purva ārā, tas skrēja projām, cik ātri kājas to spēja nest. Viņš zināja, ka to sagaida briesmīgas sukas, ja vien mājās kļūtu zināms, ka viņš iedzinis alni purvā. Viņam bija tādas bailes, ka tas neapstājās līdz pat mājai.
Šis atgadījums nu bija ienācis Karam prātā un gūlās uz sirdsapziņas smagāk nekā visi viņa agrākie pārkāpumi. Viņš jau nemaz nebija gribējis aļņu māti un tās teliņu iedzīt nāvē.
«Bet varbūt viņi abi nemaz nav pagalam,» suns piepeši iedomājās. «Viņi jau bija vēl dzīvi, kad es aizskrēju Prom. Varbūt tie tomēr tikuši malā.» Karam neizsakāmi gribējās par to pārliecināties, kamēr tas vēl iespējams. Kars manīja, ka mežsargs ne visai stingri tur saiti. Ar vienu lēcienu viņš izrāvās un strauji ieskrēja mežā. Mežsargs pat nepaguva pielikt bisi pie vaiga, kad tas jau bija pazudis.
Neatlika nekas cits kā skriet sunim pakaļ, un, kad viņš nonāca pie purva, suns stāvēja dažus metrus no malas un kauca kā negudrs. Mežsargs gribēja zināt, kas tur īsti noticis. Viņš nolika bisi zemē un sāka uzmanīgi virzīties uz to pusi. Drīz vien viņš ieraudzīja purvā iestigušu aļņu māti un tās maziņo. Māte bija pagalam; telēns gan elpoja, bet bija tā nokusis, ka tikko vēl varēja kustēties. Kars stāvēja tam blakus. Te viņš laizīja telēnu, te atkal skaļi iekaucās.
Mežsargs nu izvilka telēnu un mēģināja to aizstiept uz cietzemi. Suns priecājās kā neprātīgs. Viņš lēkāja ap mežsargu, laizīja tā rokas un apmierināts rēja.
Mežsargs pārnesa telēnu mājās un ielika to stallī. Tad tas devās pēc palīgiem, lai izvilktu beigto aļņu māti no purva. Tikai vēlāk viņš atcerējās, ka tam uzdots nošaut Karu. Viņš to pasauca un veda atkal uz mežu. Bet ceļā viņš, likās, pārdomāja citādi, jo piepeši pagriezās un devās atpakaļ uz muižu.
Kars mierīgi viņam sekoja, bet, redzēdams, ka to ved atpakaļ, sāka uztraukties. Droši vien mežsargs būs sapratis, ka viņš vainīgs pie aļņu mātes nāves, un tagad to vēl krietni nopērs pirms nošaušanas.