Pēriens bija tas visbriesmīgākais, ko vien Kars varēja iedomāties. Viņš nokāra galvu, un, kad tie nonāca muižā, nepacēla ne acu, it kā nepazītu neviena cilvēka. Kungs stāvēja uz kāpnēm, kad mežsargs ar suni tuvojās.
— Kas tas par suni, mežsarg? — viņš jautāja.
— Taču ne mūsu Kars, kam jau sen vajadzēja būt nošautam?
Mežsargs nu izstāstīja atgadījumu ar aļņu māti. Bet Kars izlikās tik maziņš, cik vien varēja, un palīda zem mežsarga kājām.
Mežsargs stāstīja pavisam citādi, nekā Kars to bija domājis. Viņš ļoti uzslavēja suni un teica, ka tas droši vien zinājis, ka aļņu māte esot briesmās, un gribējis to glābt.
— Piedodiet, kungs, jūs nu varat darīt, kā jums tīk, bet es šo suni nevaru nošaut, — viņš beigās sacīja.
Kars sāka ausīties. Viņš nevarēja nemaz ticēt tam, ko dzirdēja. Kaut gan viņš negribēja parādīt, kādas bailes pārcietis, tomēr nespēja novaldīties un ierējās. Vai tas varētu būt, ka viņš drīkstēs paturēt dzīvību tikai tādēļ vien, ka bija rūpējies par aļņu telēna māti?
Arī kungs atzina, ka Kars šoreiz uzvedies labi, bet muižā paturēt to nekādā ziņā negribēja. Viņš pārdomāja, ko darīt.
— Ja jūs par viņu atbildat un apsolāt, ka viņš uz priekšu uzvedīsies labāk, lai tad viņš paliek dzīvs, — kungs beidzot teica mežsargam.
Mežsargs bija ar mieru ņemt suni pie sevis, un, lūk, Kars nokļuva mežsarga mājās.
PELĒKSVĀRČA BĒGŠANA
Kopš tā laika, kad Kars dzīvoja pie mežsarga, viņš pilnīgi atmeta neatļautu medīšanu, nevis tāpēc, ka tam būtu bail, bet gan tādēļ, ka negribēja sakaitināt mežsargu. No tās dienas, kad mežsargs bija izglābis viņa dzīvību, Kars to mīlēja vairāk par visu pasaulē. Viņš mežsargam visur sekoja un centās to apsargāt. Kad mežsargs devās mežā, Kars skrēja viņam pa priekšu un izlūkoja ceļu; kad tas atradās mājās, Kars gulēja durvju priekšā un stingri uzmanīja visus, kas namā iegāja un no tā iznāca.
Ja mājās viss bija mierīgi, uz ceļa nebija dzirdami soļi un mežsargs aplūkoja jaunos kociņus, kurus viņš dārzā audzēja, Kars rotaļājās ar mazo alnēnu.
Sākumā Karam nemaz nebija paticis nodoties mazajam telēnam, bet tā kā viņš it visur sekoja savam saimniekam, tad gāja arī uz stalli, kad mežsargs nesa alnēnam pienu, un, kamēr tas dzēra, Kars tupēja un skatījās. Mežsargs alnēnu bija nosaucis par Pelēksvārci, jo atzina, ka telēns skaistāka vārda nav pelnījis, un Kars šajā jautājumā viņam pilnīgi piekrita. Ikreiz to aplūkodams, viņš nodomāja, ka nav nemaz redzējis neglītāku radījumu. Tā kājas bija nesamērīgi garas, un likās, it kā telēns staigātu uz mietiem. Galva viņam bija ļoti liela un izskatījās veca un grumbaina un vienmēr nokarājās uz vieniem sāniem. Āda nemaz nepiekļāvās telēna kauliem, bet krokojās kā kažoks, kas pašūts par lielu. Telēns vienmēr šķita noskumis un nomākts. Bet, savādi, viņš arvien strauji pietrūkās kājās, kad ieraudzīja Karu pie siles stāvam, it kā priecādamies to ieraugot.
Telēns kļuva ar katru dienu nožēlojamāks; viņš neauga un beidzot nevarēja vairs piecelties kājās, kad ieraudzīja Karu. Tad suns reiz ielēca viņa aizgaldā, un telēna acis iemirdzējās, it kā būtu piepildījusies viņa karstākā vēlēšanās. Kopš šīs reizes Kars apmeklēja telēnu katru dienu un stundām ilgi palika pie tā. Viņš to laizīja, rotaļājās ar to, jokoja un stāstīja tam visu, kas jāzina meža zvēriem.
Un savādi, kopš tās dienas, kad Kars iedomājās apmeklēt alnēnu, tas sāka augt un atspirgt. Viņš auga tik strauji, ka jau pēc divām nedēļām aizgalds tam kļuva par šauru un viņu vajadzēja ievietot nelielā aplokā. Pēc dažiem mēnešiem viņa kājas jau bija tik garas, ka tas viegli varēja pārlēkt pār aploka žogu, ja vien vēlējās. Tad mežsargs dabūja atļauju uzcelt augstu aploku meža stūrī pie mājām. Šeit telēns pavadīja vairākus gadus un izauga par staltu alni. Kars viņu bieži apciemoja, bet tagad nevis aiz līdzjūtības, bet tāpēc, ka abu starpā bija nodibinājusies karsta draudzība. Alnis aizvien vēl bija noskumis, it kā bez enerģijas, bez īsta dzīvesprieka; bet Kars prata savu draugu iepriecināt un uzjautrināt.
Pelēksvārcis bija pavadījis jau piecus gadus pie mežsarga. Tad vienreiz kungs saņēma rakstisku pieprasījumu no kāda ārzemju zooloģiskā dārza, vai negribot alni pārdot. Mežsargs par to ļoti noskuma, bet nekā daudz nelīdzētu, ja viņš arī pretotos, jo kungs bija nolēmis alni pārdot. Kars drīz vien to uzzināja un steidzās pie sava drauga. Suns jutās pavisam nelaimīgs, ka viņam Pelēksvārcis jāzaudē; bet alnis jauno ziņu uzņēma mierīgi un nebija ne priecīgs, ne bēdīgs.
— Vai tad tu bez pretošanās ļausi sevi aizvest prom? — Kars jautāja.
— Kas tad tur būtu par labumu, ja es turētos pretim? — Pelēksvārcis atbildēja. — Protams, ka labprāt paliktu te, bet, ja esmu pārdots, tad jau mani tik un tā aizvedīs.
Kars ilgi stāvēja Pelēksvārča priekšā, to vērodams. Varēja redzēt, ka alnis vēl nav gluži izaudzis. Viņa nagi vēl nebija tik plati, ragi tik augsti, kumbrs tik liels un krēpes tik kuplas kā pieaugušiem aļņiem, bet tomēr dzīvnieks bija diezgan liels un stiprs, lai izcīnītu sev brīvību.
«Var redzēt, ka viņš pavadījis visu mūžu gūstā,» domāja Kars, bet nekā neteica.
Tikai ap pusnakti Kars atgriezās; viņš zināja, ka ap to laiku alnis ir izgulējies un ietur pirmo maltīti.
— Tas tīri prātīgi no tevis, ka tik mierīgi padodies liktenim, Pelēksvārci, — viņš teica. — Tevi turēs lielā dārzā, un tev tur būs bezrūpīga dzīve. Žēl tikai, ka tu