atstāj mūsu zemi, neredzējis meža. Zini, tavai ciltij ir sakāmvārds: «Aļņi nav šķirami no meža,» — bet tu nemaz neesi mežu redzējis.
Alnis pacēla galvu no āboliņa, ko patlaban ēda.
— Es labprāt apskatītu mežu, bet kā lai tieku pāri žogam? — viņš vienaldzīgi noteica.
— Jā, tas tiešām nav iespējams tādam, kam tik īsas kājas, — Kars atbildēja.
Alnis greizi paskatījās uz Karu, kas, lai gan būdams mazs, tomēr vairākas reizes dienā lēca pār žogu. Viņš piegāja pie žoga, lēca — un bija brīvībā, pats gandrīz nemaz nezinādams, kā tas noticis.
Nu tie abi devās mežā iekšā. Bija brīnum skaista, gaiša atvasaras mēness nakts, bet zem kokiem tumšs, un alnis gāja uz priekšu apdomīgiem soļiem.
— Varbūt labāk, ka dodamies atpakaļ, — Kars ieteicās. — Tu vēl nekad neesi gājis pa tik biezu mežu un vari viegli salauzt kāju.
Tad Pelēksvārcis sāka tūliņ soļot ātrāk un drošāk. Kars viņu noveda tādā meža daļā, kur egles stāvēja tik cieši cita pie citas, ka pat vējš nepūta tām cauri.
— Te tavi ciltsbrāļi paslēpjas no vēja un aukstuma, — teica Kars — Viņi šeit pavada ziemu zem klajas debess. Bet tev jau tur svešumā klāsies labāk. Tu stāvēsi kā vērsis kūtī.
Pelēksvārcis neatbildēja. Viņš apstājās un ar baudu ieelpoja egļu sveķaino smaržu.
— Vai tev vēl ir kaut kas, ko man rādīt, vai jau esmu redzējis visu mežu? — viņš jautāja. Tad Kars devās ar viņu uz kādu lielu dumbrāju un rādīja zāļu ciņus un akačus.
— Pa šo dumbrāju bēg aļņi, kad tiem draud briesmas, — Kars stāstīja. — Es nezinu, kā viņi to dara, būdami tik lieli un smagi, kāds tu esi, bet purvā tie neiegrimst. Tu droši vien nevarētu paskriet pa tik bīstamu vietu, bet par laimi tev tas arī nebūs vajadzīgs, jo tev nedzīsies pakaļ mednieks.
Pelēksvārcis neatbildēja, bet ar lielu lēcienu jau atradās dumbrājā. Viņam bija liela bauda sajust, ka purva ciņi zem tā līgojas; viņš skraidīja uz visām pusēm un tad atgriezās pie Kara, ne reizi neiegrimis.
— Vai nu esam redzējuši visu mežu? — viņš jautāja.
— Nē, vēl ne, — Kars atbildēja.
Viņš noveda alni mežmalā, kur auga lieli, skaisti lapu koki — ozoli, apses un liepas.
— Te tavi ciltsbrāļi nāk ēst lapas un grauzt mizu, — Kars sacīja. — Viņi uzskata šo barību par gardumu, bet tev jau ārzemēs dos vēl daudz labāku barību.
Alnis ar izbrīnu noraudzījās uz kokiem, kas kā zaļi kupoli pacēlās augstu pār viņa galvu. Viņš nogaršoja ozola lapas un apses mizu.
— Tās ir labas un rūgtas, — viņš teica. — Tās garšo labāk nekā āboliņš.
— Tu vari priecāties, ka esi kaut reizi tās baudījis, — suns noteica.
Pēc tam viņš noveda alni pie maza ezera, kura mierīgais ūdens līmenis atspoguļoja vieglā miglas plīvurā tītos krastus. Pelēksvārcis satraukts apstājās.
— Kas tas ir, Kar? — viņš jautāja, jo ezeru redzēja pirmo reizi savā mūžā.
— Liels ūdens, tas ir ezers, — Kars atbildēja. — Tavējie mēdz to pārpeldēt no viena krasta līdz otram. Nevar jau prasīt, lai tu to darītu, bet izpeldēties vienreiz ūdenī tu gan varētu.
To teicis, Kars metās ezerā un sāka peldēt.
Pelēksvārcis vēl labu laiciņu palika stāvam krastā. Beidzot tomēr devās ūdenī iekšā. Kad svaigais ūdens vēsi un maigi apņēma viņa ķermeni, viņš aiz labsajūtas aizturēja elpu. Viņš gribēja vēsumu sajust arī uz muguras un tādēļ devās aizvien dziļāk. Te viņš manīja, ka ūdens to nes, un nu viņš sāka peldēt. Drīz vien viņš jautri peldēja ap Karu un jutās ūdenī kā savās mājās. Kad viņi abi atkal izkāpa krastā, Kars aicināja doties mājup.
— Ak, līdz rītam vēl ir laika diezgan, — alnis iebilda, pastaigāsimies vēl pa mežu.
Viņi atkal gāja mežā iekšā. Drīz vien tie nonāca mēness apspīdētā klajumā. Zālē un puķēs mirdzēja rasas pilieni. Meža pļavas vidū ganījās daži lieli meža zvēri — kāds aļņu tēviņš, vairākas aļņu mātes, jaunas teles un mazi alnēni. Kad Pelēksvārcis tos ieraudzīja, viņš piepeši apstājās. Aļņu mātēm un jaunajiem telēniem viņš tikko uzmeta acis, visu tā uzmanību saistīja vecais alnis, barvedis, vareniem, platiem, žuburainiem ragiem, spēcīgu kumbru starp pleciem un lielu, spalvainu pakakli.
— Kas tas tāds? — Pelēksvārcis jautāja, un viņa balss drebēja aiz uztraukuma.
— Viņu sauc par Kronēto, viņš ir no tavas cilts. Tev arī vēlāk būs tādi paši plati ragi un kuplas krēpes, un, ja tu paliktu mežā, tad arī būtu kāda pulka barvedis.
— Ja tas ir mans rads, tad gribu apskatīt viņu tuvāk, — Pelēksvārcis teica. — Tik skaistu dzīvnieku nekad nebūtu varējis iedomāties. Viņš devās pie aļņiem, bet tūdaļ aši atgriezās atpakaļ pie Kara, kas bija palicis mežmalā gaidām.
— Tevi laikam vis laipni neuzņēma? — Kars jautāja.
— Es viņam teicu, ka pirmo reizi satieku savējos, un lūdzu, lai atļauj man paganīties ar tiem kopā, bet viņš man draudēja ar ragiem.
— Tu darīji pareizi, ka izvairījies, — Kars paskaidroja. — Tik jauns, kāds esi tu, vēl ar pirmiem ragiem, dari prātīgi, ja izvairies no cīņas ar vecu alni. Par kādu citu gan mežā visi smietos, ja tas bez pretošanās atkāptos, taču tev jau nav jādomā par savu labo slavu, jo tu nepaliksi te, bet dzīvosi ārzemēs.
Kars tikko bija beidzis, kad Pelēksvārcis pagrieza muguru un devās atpakaļ uz klajumu. Vecais alnis nāca viņam pretim, un drīz vien sākās sīva cīņa. Viņi ar ragiem grūda viens otru, cik vien spēja. Pelēksvārcim bija jāatkāpjas pa visu pļavu. Likās, viņš neprot izlietot savu spēku, bet, kad jau bija atspiests atpakaļ līdz mežam, tad cieši atspērās ar kājām zemē, spēcīgi sita ar ragiem un sāka savukārt dzīt Kronēto atpakaļ.