Viņš cīnījās klusi, bet vecais alnis šņāca un elsoja, Piepeši kaut kas, skaļi brīkšķēdams, lūza. Tas bija vecā aļņa raga žuburs. Vecais tad pēkšņi atstāja Pelēksvārci un ieskrēja mežā.
Kars gaidīja mežmalā, līdz viņa draugs pēc cīņas pienāca tam klāt.
— Tagad tu esi visu redzējis, kas mežā atrodas, — viņš Pelēksvārcim teica. — Vai lai tagad dodamies mājup?
— Jā, nu jau būs laiks, — Pelēksvārcis atbildēja. Mājup dodoties, abi klusēja. Kars vairākas reizes nopūtās, it kā būtu smagi vīlies, bet Pelēksvārcis gāja augsti paceltu galvu un šķita priecājamies par saviem piedzīvojumiem. Bez vilcināšanās viņš devās uz priekšu, taču pie sava aizžoga apstājās. Viņš apskatīja šauro telpu, kurā līdz šim bija dzīvojis, izmīdīto zemi, savītušo barību, mazo silīti, no kuras bija dzēris, un tumšo pajumti, kur bija gulējis.
— Alni no meža nevar šķirt! — viņš izsaucās un, stalti atmetis galvu tik tālu atpakaļ, ka pakausis skāra muguru, iejoņoja mežā.
NEVARĪGAIS
Miera meža priežu biezokņa dziļumos katru gadu augusta mēnesī parādījās pelēcīgi balti tauriņi, no tās sugas, ko dēvē par mūķenēm. Šie tauriņi bija sīki, un, tā kā viņu nebija daudz, tos gandrīz neviens neievēroja. Pēc tam kad šīs mūķenes bija dažas naktis lidinājušās apkārt pa mežu, tās izdēja dažus tūkstošus oliņu koku stumbros un drīz vien pēc tam saļima bez dzīvības turpat zemē.
Kad iestājās pavasaris, no oliņām izkūņojās mazi kāpuri, kas tūliņ jo naski sāka ēst koku skujas. Kāpuri bija visai ēdelīgi radījumi, taču pārāk lielu postu tie kokiem nespēja nodarīt, jo putni tos bez žēlastības iznīcināja. Labi, ja no vajātājiem izglābās daži simti.
Tie kāpuri, kam laimējās palikt dzīviem un izaugt, vēlāk uzrāpās augšā zaros, ietinās tur baltos pavedienos un palika tā dažas nedēļas nekustīgi guļam. Arī šajā laikā putni iznīcināja lielāko daļu šo kāpuru. Ja augusta mēnesī kāds simts pieaugušu mūķeņu atkal laidelējās meža biezoknī, tad tās varēja priecāties, ka bijis labs gads.
Daudz gadu mūķenes turpināja tādu nedrošu un nenozīmīgu dzīvi Miera mežā. Visā plašajā apkārtnē nebija nevienas kukaiņu sugas, kam būtu tik mazs pārstāvju skaits. Un tikpat nevarīgas un nevienam nekaitīgas tās arī paliktu, ja pēkšņi tām nerastos gluži negaidīts palīgs.
Bet tas, ka mūķenēm radās palīgs, stāv ciešā sakarā ar Pelēksvārča bēgšanu no mežsarga mājām. Notika tā, ka Pelēksvārcis savu pirmo dienu brīvībā pavadīja, nenoguris klaiņādams pa mežu, ar kuru viņš gribēja iepazīties tuvāk. Pret vakaru viņš nonāca kādā biezoknī un, izspraucies tam cauri, nokļuva klajā vietā, kur zeme bija purvaina un staigna. Pašā vidū atradās kāda melna ūdens peļķe, bet visapkārt laukumam stāvēja augstas egles, kas aiz vecuma bija jau gandrīz bez sulas un bez, skujām. Pelēksvārcim šī vieta nemaz nepatika, un viņš to būtu tūdaļ atstājis, ja vien nepamanītu turpat ūdens malā dažas gaišzaļas cūkaušu lapas.
Kad Pelēksvārcis nolieca galvu pie šīm lapām, viņš ieraudzīja lielu, melnu čūsku, kas bija saritinājusies turpat apakšā un gulēja. Alnis bija dzirdējis Kara stāstu par indīgām odzēm, kas ložņājot pa mežu, un, kad nu čūska pacēla galvu un izmeta savu šķelto mēli, un sāka nikni šņākt, Pelēksvārcim likās, ka viņa priekšā atrodas ļoti bīstams radījums. Viņš stipri nobijās, pacēla kāju, deva čūskai ar nagu pamatīgu spērienu un samīdīja čūskas galvu. Pēc tam viņš pats satraukts metās bēgt. Tikko Pelēksvārcis bija aizskrējis, tai pašā vietā parādījās vēl otra tikpat liela un gara, melna čūska. Viņa pielīda nonāvētai klāt un ar mēli nolaizīja tās sašķaidīto galvu.
— Vai tas tiešām tiesa, ka tu esi pagalam, mana vecā labā? — čūska šņāca. — Mēs abi esam pavadījuši tik daudzus gadus kopā laimē un saticībā! Mums abiem te dūksnājā klājās tik labi un jauki, ka mēs kļuvām vecāki par visiem citiem zalkšiem mežā. Mani ķērusi liela nelaime.
Zalktis bija dziļi satriekts, viņa garais ķermenis sāpēs locījās, it kā tas būtu ievainots. Pat vardēm, kas dzīvoja pastāvīgās bailēs no zalkša, tagad kļuva nelaimīgā žēl.
— Tas nu gan ir bijis ļauns radījums, kas nositis nabaga zalkti, kurš taču nespēj pretoties? — rāpulis šņāca. — Šis noziegums patiesi pelnījis smagu sodu.
Zalktis brīdi locījās sāpēs, bet tad piepeši pacēla galvu. — Tik tiešām, ka mani sauc par Nevarīgo un tik tiešām, ka esmu visvecākais zalktis mežā, es atriebšos par šo noziegumu! Es tikmēr nelikšos mierā, kamēr šis alnis gulēs tikpat sastindzis un beigts, kā šeit guļ mana uzticamā vecā dzīvesbiedre!
Pēc šā solījuma zalktis saritinājās kamolā un pārdomāja, ko darīt. Bet tas nu gan būs pats grūtākais uzdevums, ja nabaga zalktim jāatriebjas lielam, spēcīgam alnim. Vecais zalktis Nevarīgais domāja dienām un naktīm un tomēr nespēja neko izdomāt.
Kādu nakti, kad tas vēl joprojām kavējās savās atriebības domās, viņš izdzirda virs galvas vieglu čaboņu. Kad zalktis paraudzījās augšup, tad pamanīja dažus gaišus mūķeņu tauriņus, kas lidinājās starp koku zariem. Zalktis ilgi noraudzījās tauriņos un pēkšņi iesvilpās. Likās, viņš bija gluži apmierināts ar plānu, kāds tam iešāvies prātā.
Nākamajā priekšpusdienā zalktis Nevarīgais devās pie odzes Kriles, kas arī dzīvoja Miera mežā kādā augstā, akmeņainā vietā. Tur ieradies, viņš pastāstīja odzei par savas dzīvesbiedres nāvi un lūdza, lai odze uzņemas atriebt veco zalkteni, jo no dabas ir apveltīta ar tik bīstamiem zobiem. Bet Krilei nebija ne mazākās vēlēšanās uzsākt strīdu ar aļņiem.