— Ja es uzbrukšu alnim, viņš taču mani turpat uz vietas nogalinās, — viņa sacīja. — Vecā labā ir beigta, un dzīvu mēs viņu vairs nepadarīsim. Kādēļ gan lai viņas dēļ es sevi grūžu nelaimē?
Kad zalktis dzirdēja šādu atbildi, viņš dusmās izstāja galvu veselu pēdu virs zemes un draudīgi šņāca.
— Viš-vaš! Viš-vaš! — viņš sacīja. — Cik žēl, ka tāds radījums, ko daba apveltījusi ar tik spēcīgiem ieročiem, ir pārāk gļēvs, lai tos izlietotu.
Kad odze dzirdēja tādu valodu, arī viņa saskaitās.
— Rāpies vien tālāk, vecais Nevarīgais! — viņa šņāca. — Manos zobos jau satek inde, bet es nevēlos tev nodarīt ļaunu, jo uzskatu tevi par savu radinieku.
Bet zalktis nekustējās no vietas. Krietnu brīdi vēl abas čūskas gulēja šņākdamas un turpināja vārdiem apvainot viena otru. Kad Krile bija tā sašutusi, ka vairs nespēja šņākt, bet tikai šaudīja mēli, zalktis pēkšņi ierunājās pavisam citādā balsī.
— Man, taisnību sakot, bija pie tevis vēl otrs lūgums, — viņš sacīja ļoti maigā balsī. — Bet tagad, kad tu esi tik stipri nokaitināta, tu vis negribēsi man
palīdzēt.
— Ja vien tu no manis neprasīsi neiespējamas lietas, tad labprāt tev palīdzēšu.
— Dūksnājā pie manas ūdens peļķes, — uzsāka zalktis, — dzīvo kāda tauriņu suga, kas lido vēlās vasaras naktīs.
— Zinu gan, par ko tu runā, — sacīja Krile. — Ko tad tu par tiem gribi sacīt?
— Tā te mežā ir vismazākā kukaiņu saime, — turpināja zalktis Nevarīgais, — un turklāt tā nevienam nedara ļauna, jo pārtiek vienīgi no koku skujām.
— Arī to es zinu, — Krile atteica.
— Baidos, ka šos tauriņus drīz vien pavisam izdeldēs — zalktis turpināja. — Pavasaros iznīcina visai daudz viņu kāpuru.
Tagad arī odze noprata, ko zalktis vēlas. Acīm redzot tas gribēja tauriņu kāpurus pataupīt sev vienam pašam. Tādēļ arī odze atteica itin mīlīgā balsī:
— Tu gribi, lai piekodinu pūcēm šos tauriņus atstāt mierā?
— Jā, man būtu visai patīkami, ja tu to varētu izdarīt; tev jau arī šeit mežā savs vārds sakāms, — zalktis atteica.
— Varbūt varu iemest kādu labu vārdu arī melnajiem strazdiem, — odze piebilda. — Es jau labprāt tev izpalīdzētu, ja vien tu neprasītu no manis gluži neprātīgas lietas.
— Tagad tu man esi devusi labu solījumu, Krile, — sacīja zalktis Nevarīgais, — un esmu ļoti priecīgs, ka atnācu pie tevis.
MŪĶENES
Daudz gadu vēlāk Kars kādu rītu gulēja savas mājas lievenī. Bija pats vasaras sākums. Naktis bija īsas un gaišas, kaut gan saule vēl nemaz nebija uzlēkusi. Kars pamodās, jo izdzirda kādu saucam viņa vārdu.
— Vai tu tas esi, Pelēksvārci? — viņš vaicāja, jo alnis gandrīz vai ik nakti nāca viņu apciemot. Neviens Karam neatbildēja, bet viņš vēlreiz dzirdēja saucam sevi vārdā. Šoreiz viņam likās, ka viņš skaidri dzird Pelēksvārča balsi, un viņš skrēja turp, no kurienes tā šķita nākam.
Kars dzirdēja, ka alnis skrien viņam pa priekšu, bet viņš nevarēja to panākt. Nemaz nevērodams ceļu un meža takas, alnis metās biezoknī iekšā, dodamies uz viskuplāko skuju mežu. Kars tikai ar lielām grūtībām varēja sekot sava drauga pēdās.
— Kar, Kar! — atkal atskanēja aļņa sauciens, Nebija ko šaubīties, tā bija Pelēksvārča balss, kaut gan šoreiz tā skanēja tik svešādi, kādu suns vēl nekad to nebija dzirdējis.
— Es jau nāku, es jau nāku! — suns sauca. — Kur tad tu esi?
— Kar, Kar, vai tu nemaz neredzi, kā te birst un birst? — jautāja Pelēksvārcis. Tagad arī Kars ievēroja, ka no kokiem gluži kā lietus bez apstājas bira zemē skujas.
— Jā, es redzu gan, ka skujas birst, — viņš atsaucās un devās dziļāk mežā iekšā uzmeklēt alni.
Taču Pelēksvārcis turpināja skriet aizvien tālāk un tālāk, un Kars atkal gandrīz pazaudēja sava drauga pēdas.
— Kar, Kar! — alnis gluži izmisis sauca. — Vai tu nemaz nemani, kā te mežā ož?
Kars apstājās un sāka ošņāt gaisu. Līdz šim viņš steigā nemaz nebija ievērojis, ka no eglēm plūda daudz stiprāka smarža nekā parasti.
— Jā, es saožu gan, — viņš atteica, tomēr nemēģināja izdibināt, no kurienes šī spēcīgā smarža nāk, bet tikai joņoja pakaļ alnim.
Atkal Pelēksvārcis auļoja aizvien tālāk; suns tik tikko spēja viņam sekot.
— Kar, Kar! — viņš pēc brītiņa sauca. — Vai tu nemaz nedzirdi, ka koki knakš? — Šoreiz viņa balsi izskanēja tādas dziļas sāpes, ka pat akmenim vajadzētu iežēloties.
Kars apstājās un klausījās. Tiešām, viņš dzirdēja tikko manāmu knakstēšanu kokos; likās, it kā tur tikšķētu pulkstenis.
— Jā, es dzirdu gan, ka tur knakš! — Kars sauca. Šoreiz viņš vairs neskrēja tālāk. Viņš nojauta, ka alnis nevēlas, lai viņš tam seko. Pelēksvārcis bija tikai gribējis vērst viņa uzmanību uz kaut ko, kas te mežā patlaban notiek.
Kars apstājās zem kādas egles, kurai bija vareni, smagi, lejup noliekušies zari un biezas, tumši zaļas skujas. Viņš vērīgi noraudzījās lielajā kokā, un viņam likās, it kā koka skujas kustētos. Kad viņš pienāca kokam tuvāk klāt, tad redzēja, ka milzīgs bars bāli pelēcīgu kāpuru rāpo pa egles zariem un ēd koka skujas. Ikviens zars bija klātin pārklāts ar šiem kāpuriem, un tie visi bez apstājas grauza un ēda. Viss koks likās knikstēja no šo mazo, neskaitāmo grauzēju nenogurdināmiem žokļiem. Nograuztās skujas visu laiku bira zemē, un no nabaga kokiem plūda tik spēcīga skuju smarža, ka suns gandrīz nemaz nespēja to izturēt.