«Šai eglei vis nepaliks daudz skuju pāri,» Kars sevī nodomāja. Viņš tad paskatījās arī uz citiem tuvākajiem kokiem. Tepat blakām auga kāda stalta egle, taču arī šī egle izskatījās gluži tāpat kā pirmā.
«Kas tad tas?» Kars pārsteigts domāja. «Patiesi žēl skaisto koku, to daiļumam tagad pienācis gals.»
Viņš gāja no koka pie koka un mēģināja izdibināt, kas kokiem noticis. «Šeit stāv kāda priede,» viņš prātoja, «varbūt kāpuri vēl nebūs iedrošinājušies ķerties tai klāt.» Bet arī priede bija kāpuru pārņemta. Un, lūk, bērzs. «Ak, arī te tie iemetušies, arī te! Tas nu gan mežsargam nesagādās prieku,» Kars bēdājās.
Viņš nu devās vēl dziļāk mežā iekšā, lai redzētu, cik liels ir koku posts. Visur, kur vien Kars ieradās, it visur atskanēja tā pati tikšķēšana un knikstēšana, visur bija tā pati spēcīgā skuju smarža un it visur lija tāds pats skuju lietus. Karam nemaz vairs nebija jāapstājas un tuvāk jāapskata koki, no šīm pazīmēm jau vien viņš zināja, kas kokiem kait. Mazie kāpuri bija it visur. Viss mežs bija apdraudēts, mūķenes to apgrauza gluži kailu.
Piepeši Kars nonāca kādā meža daļā, kur viņam nesitās pretī spēcīgā skuju smarža un kur viss bija kluss un mierīgs.
«Te kāpuru varai gals,» suns nodomāja. Viņš apstājās un sāka novērot kokus. Bet posts šeit bija vēl lielāks, jo te kāpuri jau bija pabeiguši savu iznīcības darbu un koki stāvēja gluži kaili, bez skujām. Tie izskatījās kā ģindeņi, vienīgais, kas uz tiem vēl vīdēja, bija jūklis baltu pavedienu, ko kāpuri savērpuši un kas tiem noderējuši kā tilti un pārejas uz citiem zariem.
Te zem nāvei nolemtajiem kokiem stāvēja Pelēksvārcis un gaidīja savu draugu. Taču Pelēksvārcis nebija viens pats, viņam blakus atradās vēl četri lieli, veci aļņi, visievērojamākie visā mežā. Kars tos labi pazina. Tur bija Līkmuguris, augumā mazāks, bet ar lielāku kumbru nekā pārējiem aļņiem; tur stāvēja Raguvainags, staltākais no visas aļņu cilts, tāpat arī Krēpainis ar savu biezo kažoku un tad vēl kāds garkājains alnis, kuru dēvēja par Milžaspēku, tas bija pārlieku dedzīgs un kārs uz strīdiem, bet pagājušā rudens medībās viņš bija dabūjis lodi gurnā.
— Jel pasakiet, — kas te mežā īsti notiek? — jautāja Kars, kad bija sasniedzis aļņus, kuri stāvēja, galvas noliekuši un virslūpu atkāruši, it kā nogrimuši smagās pārdomās.
— To neviens nevar pateikt, — Pelēksvārcis atbildēja. — Līdz šim šie tauriņi bija visnespēcīgākā cilts, kāda vien te mežā dzīvoja, un nekādu lielu postu nenodarīja, bet pēdējos gados tie savairojušies tik milzīgā daudzumā, ka, liekas, tie spēj tagad iznīcināt visu mežu.
— Jā, te tiešām izskatās visai ļauni, — Kars atteica— Bet, kā es redzu, šeit tagad salasījušies paši gudrākie no visiem meža iedzīvotājiem, varbūt viņi būs izdomājuši, kā te varētu palīdzēt.
Sunim tā runājot, Līkmuguris svinīgi pacēla savu smago galvu, sakustināja garās ausis un sacīja:
— Mēs ataicinājām tevi šurp, Kar, lai no tevis dzirdētu, vai cilvēkiem jau kas zināms par šo lielo meža postu.
— Nē, — Kars atbildēja, — viņi par šo nelaimi vēl nekā nezina, tik dziļi mežā jau neviens nemēdz nāku ārpus medību laika.
— Mēs, šī meža vecākie, — uzsāka Raguvainags, — esam pārliecināti, ka zvēri vieni paši neko nespēj pret lielo kāpuru pulku.
— Un tā ir liela nelaime, — piebalsoja Krēpainis.
— Tagad Miera mežam drīz vien būs pienācis gals.
— Bet mēs taču nedrīkstam pieļaut, ka viss mežs aiziet postā, — uztraucās Milžaspēks. — Mums vairs nepaliek nekādas izvēles.
Kars nojauta, cik grūti aļņiem izteikt savu lūgumu, un viņš mēģināja iet tiem talkā.
— Vai jūs varbūt domājat, ka man vajadzētu cilvēkiem paziņot, kā šeit mežā izskatās? — viņš jautāja.
Tad visi vecie aļņi pamāja ar galvu.
— Tā ir liela nelaime, ka mums no cilvēkiem jāizlūdzas palīdzība, bet cita ceļa nav, — viņi sacīja.
Drīz vien Kars devās atpakaļ uz mājām. Viņš jutās dziļi noskumis par visu, ko bija redzējis un dzirdējis, un steigdamies gandrīz nepamanīja lielu, melnu zalkti, kas tam ceļā nāca pretī.
— Labdien šeit mežā! — šņāca melnais zalktis.
— Labdien, labdien! — atrēja suns un steidzās tālāk, zalktim garām.
Bet zalktis apsviedās apkārt un mēģināja sunim sekot.
«Varbūt arī zalktis ir nobēdājies par mežu,» Karam iešāvās prātā, un viņš apstājās.
Zalktis tūdaļ iesāka runāt par lielo postu meža biezoknī. — Bet, ja te pieaicinās palīgā cilvēkus, tad meža mieram būs gals, — viņš sacīja.
— Es arī no tā baidos, — Kars piekrita, — tomēr jādomā, ka meža vecākie gan zina, ko dara.
— Es varētu dot kādu labāku padomu, — ierunājās zalktis, — bet tikai tad, ja man par to apsola tādu algu, kādu es vēlos.
— Vai tu neesi tas, kuru te dēvē par Nevarīgo? — Kars nicīgi ierunājās.
— Esmu šeit mežā novecojis, — zalktis atteica, — un labi zinu, kā tādus kāpurus var iznīdēt.
— Ja tev tas zināms, tad jau tev droši vien neviens neliegs algu, kāda par to pienāktos, — Kars sacīja.
Kad Kars bija izteicis šos vārdus, zalktis palīda zem veca, satrūdējuša celma un tikai tad, kad atradās drošībā savā šaurajā caurumā, turpināja iesākto sarunu.
— Nu, tad pasveicini no manis Pelēksvārci, — viņš sauca, — un pasaki tam, ja viņš atstāj Miera mežu un dodas projām uz ziemeļiem tik tālu, kur mežā vairs ne
aug neviens ozols, un ja viņš apsolās neatgriezties atpakaļ tik ilgi, kamēr te vēl dzīvo zalktis Nevarīgais, tad vecais zalktis uzsūtīs sērgu un nāvi kāpuriem, kas tagad ložņā pa koku skujām un apēd tās.