— Ko tu tur saki? — Kars iesaucās, kuram no izbailēm visa spalva saslējās augšā. — Ko tad Pelēksvārcis tev nodarījis?
— Viņš man atņēma to, kas man bija vismīļākā, — rāpulis atteica, — un es tagad gribu viņam atriebties.
Zalktis vēl nebija pabeidzis, kad Kars jau metās tam virsū, bet rāpulis mierīgi paslēpās savā alā zem koka saknēm.
— Vari gulēt tur, kamēr vien tev patīk! — Kars beidzot iesaucās. — Mēs arī bez tavas palīdzības zināsim, kā atbrīvoties no tauriņu kāpuriem.
Nākamajā dienā muižas īpašnieks mežsarga pavadībā gāja pa mežu. Kars sākumā skrēja viņiem abiem blakus, bet pēc brītiņa nozuda kaut kur mežā. Drīz vien no biezokņa atskanēja stipra riešana.
— Tur Kars dzenas atkal kādam medījumam pakaļ, — muižas īpašnieks ierunājās.
Bet mežsargs tam negribēja ticēt.
— Kars jau daudzus gadus nav neatļauti medījis, — viņš atteica, pēc tam žigli steidzās mežā iekšā, lai paskatītos, kas tas par suni, kas tur biezoknī rējis, un muižas īpašnieks devās pakaļ.
Viņi sekoja suņa balsij iekšā biezoknī. Te pēkšņi suns apklusa. Abi vīri apstājās un sāka klausīties, un tad meža lielajā klusumā viņi sadzirdēja, kā strādā skuju grauzēju žokļi. Viņi redzēja skujas, kas virpuļoja no zariem, un sajuta koku spēcīgo smaržu. Tad viņi pamanīja, ka visi koki kā bērtin nobērti tauriņu kāpuriem. Tie bija mazo mūķeņu kāpuri, kas spēj iznīcināt jūdzēm garus, lielus mežus.
LIELAIS KARŠ PRET MŪĶENĒM
Nākamajā pavasarī Kars kādu rītu skraidīja pa mežu.
— Kar, Kar! — atskanēja kāda balss viņam aiz muguras. Kars pagriezās atpakaļ; viņš bija pareizi dzirdējis. Kāda veca lapsa kūmiņa stāvēja savas alas priekšā, tā bija viņu saukusi.
— Saki, — vai cilvēki kaut ko nolēmuši uzsākt meža labā? — lapsa vaicāja.
Jā, uz to tu vari paļauties, — Kars atteica. — Viņi strādā, cik jaudas.
— Viņi jau paguvuši iznīcināt visu manu dzimtu, — sacīja lapsa, — un tagad viņi nobeigs mani pašu. Bet, ja mežam ar to būtu palīdzēts, tad es viņiem piedotu.
Lai kur biezoknī Kars parādījās, visi zvēri viņu izvaicāja, vai cilvēki mežu varēšot vēl glābt. Kars nemaz nespēja tik viegli atbildēt, jo cilvēki paši vēl labi nezināja, vai viņiem izdosies apkarot un iznīdēt mūķenes.
Ja atceramies, cik vecais Kulmordenas mežs senāk bija bīstams un kādas baumas par to klīda, tad tagad likās savādi, ka simtiem cilvēku ik dienas devās mežā un strādāja tur, lai glābtu mežu no galēja posta. Viņi steidzās izcirst visvairāk bojātos kokus, lielajiem attīrīja zarus, izretināja mežu, izcirta krūmājus, lai kāpuri tik viegli netiek no koka uz koku. Ap izpostīto mežu vīri ierīkoja platus ceļus un nožogoja tos ar garām līmes joslām, cerēdami ierobežot tauriņu kāpuru izplatīšanos. Kad tas bija padarīts, viņi aplika koku stumbriem līmes jostas. Tā viņi domāja aizkavēt kāpuru pārvietošanos no apgrauztajiem, kailajiem kokiem, jo tagad kāpuri bija spiesti palikt turpat un nomirt bada nāvē.
Līdz vēlam pavasarim mežā turpinājās šie aizsardzības darbi. Cilvēki cerēja, ka viss izdosies labi, un pacietīgi gaidīja, kad no kūniņām izkūņosies kāpuri. Viņi bija cieši pārliecināti, ka kāpuri tagad tikpat kā sagūstīti un lielākam vairumam būs jāaiziet bojā.
Vasaras sākumā kāpuri izlīda no kūniņām. Tagad to bija daudz daudz vairāk nekā pagājušajā gadā. Cilvēki domāja, ka tas vēl nav tik pārāk ļauni, jo kāpuri bija iežogoti ar līmes joslām un nevarēs atrast pietiekoši pārtikas. Bet šajā ziņā viss nenotika tā, kā ļaudis domāja un cerēja. Tiesa, neskaitāmi kāpuri palika karājamies pie līmes jostām, lieliem kāpuru bariem nācās apstāties, un tie nevarēja nokļūt lejā no kokiem. Tomēr neviens nevarēja apgalvot, ka šajā ziņā būtu līdzēts un ka visi kāpuri nu saķerti. Tie bija visur, iekš un ārpus aizžogojuma. Tos redzēja rāpojam pa lauku ceļiem un mūriem, tie līda pat augšā gar ēku sienām. Kāpuri bija izkļuvuši no Miera meža, un tagad tie postīja pārējo Kulmordenu.
— Viņi nemetīs mieru, iekams viss mežs būs galīgi nopostīts! — ļaudis runāja. Tagad viņi nezināja vairs padoma pret šīm briesmām, asaras riesās acīs, ieejot mežā. Riebīgie grauzēji, kas tagad visur ložņāja, bija Karam tik pretīgi, ka viņš gandrīz vairs nemaz negribēja iziet laukā no savām mājām. Taču kādu dienu viņam ienāca prātā, ka būtu jāapskatās, kā klājas Pelēksvārcim. Viņš nu devās uz to pusi, kur atradās aļņa mājoklis. Degunu pie zemes noliecis, Kars steidzās mežā iekšā. Kad viņš gāja garām tai vietai, kur pagājušajā gadā bija sastapis zalkti Nevarīgo, tad ieraudzīja zalkti, kas gulēja turpat pie savas alas un aicināja Karu sev klāt.
— Vai esi pastāstījis Pelēksvārcim par to, ko mēs pēdējo reizi tiekoties runājām? — viņš jautāja. Bet Kars tikai rēja un gribēja piekļūt pie zalkša. — Tev tas gan būtu jāpastāsta, — rāpulis turpināja, — tu taču pats redzi, ka cilvēki nevar kāpurus uzveikt.
— Jā, un tu arī ne! — Kars atcirta, dodamies tālāk.
Kars gan atrada Pelēksvārci, taču tas jutās visai nomākts. Viņš tikai pavirši apsveicinājās ar suni un tūdaļ sāka runāt par mežu.
— Es pats nezinu, ko dotu, ja vien spētu kaut kā darīt šim postam galu! — alnis sacīja.
— Tad jau gan man būs tev jāpastāsta, ka klīst tādas baumas, it kā tu varētu mežu glābt, — sacīja Kars. Un tagad viņš pastāstīja alnim, ko zalktis viņam bija teicis.
— Ja tas būtu kāds cits dzīvnieks un nevis Nevarīgais, kas to teicis, tad gan es tūliņ labprātīgi dotos trimdā, — Pelēksvārcis sacīja. — Bet kur gan lai vecajam zalktim rastos tāda vara pār kāpuriem?