— Protams, tā tikai lielība, — Kars piekrita. — Zalkši jau aizvien izliekas, it kā tie zinātu vairāk nekā citi zvēri.
Kad Kars atkal devās mājup, Pelēksvārcis viņu kādu gabalu pavadīja. Tad Kars izdzirda, ka egles galotnē kāds strazds skaļi sauc:
— Tur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā! Tur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā!
Kars gandrīz negribēja ticēt pats savām ausīm, bet jau nākamajā mirklī kāds zaķis skrēja pār ceļu. Kad viņš pamanīja abus nācējus, tas apstājās, sakustināja abas ausis un sauca:
— Tur nāk Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā! — Tad viņš aizjoņoja, cik žigli vien kājas to nesa.
— Ko viņi visi domā, tā sacīdami? — Kars iejautājās.
— Es pats lāgā nezinu, — Pelēksvārcis atbildēja.
— Bet man liekas, ka mazie meža zvēri ir ar mani neapmierināti, jo es ieteicu griezties pie cilvēkiem pēc palīdzības. Tagad ļaudis izcērt krūmus un sīkos kokus, tā
viņi dzīvniekiem atņem visas mītnes un paslēptuves.
Abi draugi gāja kādu gabaliņu tālāk. Kars nu dzirdēja, ka no visām pusēm skan saucieni:
— Tur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā!
Pelēksvārcis gan izlikās, it kā nekā nedzirdētu, tomēr Kars tagad saprata, kāpēc viņa draugs tik nomākts.
— Paklausies, Pelēksvārci, — viņš tad ierunājās, — ko tad zalktis gribēja teikt, apgalvodams, ka tu esot nogalinājis to, kas viņam bijis vismīļākais.
— Kā lai es to zinu? — Pelēksvārcis atteica. — Tu taču pats saproti, ka es nevienam dzīvniekam nekā ļauna nemēdzu darīt.
Drīz pēc tam viņi abi sastapa visus četrus vecos aļņus: Līkmuguri, Raguvainagu, Krēpaini un Milzuspēku. Visi četri nāca klusi un domīgi cits aiz cita.
— Sveiki mežā! — Pelēksvārcis viņiem uzsauca.
— Sveiks! — aļņi atņēma. — Mēs patlaban dodamies tevi meklēt, lai kopīgi apspriestos par mežu.
— Lieta tāda, — iesāka Līkmuguris, — mums kļuvis zināms, ka šeit mežā reiz noticis kāds ļauns darbs, un, tā kā tas vēl aizvien nav izpirkts, tad tagad par to jācieš visam mežam.
— Kas tas par ļaunu darbu? — Pelēksvārcis jautāja.
— Kāds meža iedzīvotājs reiz nogalinājis nevainīgu radījumu, ko pats nav varējis ēst. Miera mežā to uzskata par pārkāpumu.
— Un kas tad šādu ļaunu darbu darījis? — Pelēksvārcis jautāja.
— Tas esot bijis kāds alnis, — Līkmuguris atbildēja. — Un tagad mēs gribējām tev vaicāt, vai tu par šo lietu nezini kaut ko tuvāk.
— Nē, — Pelēksvārcis atteica, — es nepazīstu neviena aļņa, kas būtu nogalinājis nevainīgu dzīvnieku.
Pelēksvārcis pameta vecos aļņus un devās ar Karu tālāk. Viņš nu izskatījās vēl klusāks un soļoja, zemu nodūris galvu. Tagad viņi abi gāja gar odzes Kriles mājokli. Odze patlaban gulēja uz kāda akmens.
— Rau, kur iet Pelēksvārcis, kas vainīgs meža postā! — odze šņāca, gluži tāpat kā visi pārējie dzīvnieki. Bet tagad Pelēksvārča pacietībai bija pienācis gals. Viņš nostājās odzes priekšā un pacēla priekškāju.
— Vai tu gribi arī mani nogalināt, kā jau esi nogalinājis vecā zalkša sievu? — Krile iesaucās.
— Vai tad es esmu nogalinājis zalkša sievu? — Pelēksvārcis vaicāja.
— Jā, pašā pirmajā dienā, kad tu ieradies šeit mežā, tu samīdīji zalkša Nevarīgā sievu.
Pelēksvārcis žigli novērsās un atkal piebiedrojās Karam. Pēkšņi viņš apstājās. Kar, — viņš tad ierunājās, — Kar, noziegumu esmu izdarījis es. Esmu nogalinājis nevainīgu dzīvnieku. Esmu vainīgs meža postā.
— Ko tu tur stāsti? — Kars viņu pārtrauca.
— Pasaki zalktim Nevarīgajam, ka Pelēksvārcis vēl šo pašu nakti dosies labprātīgā trimdā.
— To nu gan es nemūžam viņam neteikšu! — Kars izsaucās. — Tālie ziemeļi aļņiem ir bīstami.
— Un tu domā, ka es spētu palikt šeit pēc tam, kad esmu bijis par iemeslu tik lielai nelaimei? — Pelēksvārcis vaicāja.
— Jel nepārsteidzies! Pagaidi vismaz līdz rītam, pirms tu ko izlem.
— Tieši tu man mācīji, ka aļņa liktenis saistīts ar mežu, — Pelēksvārcis domīgi atteica un ar šiem vārdiem šķīrās no Kara.
Kars devās mājup, taču šī saruna bija viņu dziļi satraukusi, un viņš jau nākamajā rītā devās meklēt savu draugu. Bet Pelēksvārcis nekur nebija atrodams. Suns viņu arī ilgi nemeklēja, viņš tūdaļ nojauta, ka Pelēksvārcis turējis vārdu un, izpildīdams savu solījumu, aizgājis trimdā.
Kars devās mājup visai nelabā omā. Viņš nekādi nespēja saprast, kā zalktis pratis padzīt Pelēksvārci. Pavisam nedzirdēta muļķība! Kur gan Nevarīgais guvis mežā tādu varu?
Kad Kars tā, dziļi domās nogrimis, soļoja mājup, viņš ieraudzīja mežsargu. Tas stāvēja zem kāda koka un raudzījās augšup.
— Ko tur esi ieraudzījis? — jautāja kāds vīrs, kas stāvēja viņam blakām.
— Kāpuru starpā sāk izplatīties kāda sērga, — mežsargs atteica.
Kars bija gluži pārsteigts. Viņš gandrīz sāka vai vēl vairāk ļaunoties uz zalkti, kuram bija vara izpildīt savu solījumu. Tagad droši vien Pelēksvārcim uz visiem laikiem būs jāatstāj šis mežs, jo zalkši tik ātri vis nemirst.
Un, kaut gan Kars bija dziļi satriekts, viņam tomēr iešāvās prātā kāda doma, kas mazliet atviegloja sirdi.
— Zalktim nemaz nav jādzīvo mūžīgi, gan jau tas kādu dienu gulēs neapsargāts savas alas priekšā, — viņš prātoja. — Tiklīdz tas būs palīdzējis padzīt kāpurus no meža, gan tad atradīsies kāds, kas tam pārkodīs rīkli.
Mūķenēm tiešām bija uzbrukusi sērga, bet pirmajā vasarā tā vēl neplosījās tik plašos apmēros. Tikko tā sākās, kad jau kāpuriem bija pienācis laiks iekūņoties, un no kūniņām vēlāk izraisījās miljoniem jaunu tauriņu. Tie katru nakti lidinājās līdzīgi baltām sniega pārslām mežā starp kokiem un izdēja tur neskaitāmas oliņas. Varēja sagaidīt, ka nākamajā gadā posts būs vēl lielāks.